Kāpēc attiecībās vajadzīga brīvība?

Frāze "es šajās attiecībās smoku nost" nav sveša nevienai no mums. Tā lasīta grāmtās, dzirdēta no draudzenēm vai piemērojama mūsu pašu dzīvei. Ko tas īsti nozīmē un kā nenosmakt pavisam? Vai tiešām vienīgais veids, kā brīvi uzelpot, ir izbeigt šķietami apgrūtinošās attiecības? Nē. Mums tikai jāiemācās dot otram pašam savu laiku un telpu, kā arī pieprasīt to arī sev.

Attiecībās smokam dažādu iemeslu dēļ - ja veltam sevi mājas dzīvei, ģimenei vai otram tā, ka nepaliek ne pilītes sev, kā arī tad, ja tiekam nemitīgi ierobežotas savā rīcības brīvībā. Ne vienmēr mēs esam tās, kuras nonākušas cietēja lomā. Bieži arī pašas neesam pamanījušas - kāds zem mūsu norādījumu, pārmetumu vai pienākumu uzliktā sloga jau ir gluži bez elpas. Bet kāpēc tā notiek un kādi ir risinājumi?

Mana kārtība ir tava kārtība

Sākot kopdzīvi, nereti nākas otram pielāgoties. Ja viens ir pieradis gultu saklāt tūlīt pēc pamošanās, otrs pilnīgi mierīgi var likties gulēt turpat, no kurienes izrāpies īsi pirms došanās uz darbu. Šo ieradumu laušana var būt smags process. Kāds no jums, iespējams, pārāk ilgi dzīvojis viens vai arī ģimenē valdījis dzelžains režīms un kārtības kults. Lai kādi arī nebūtu jūsu abu ieradumi, jauki, ja spējat atrast kompromisu un vienoties, par ko tad cepsieties un kam vispār nepievērsīsiet uzmanību. Otra prasību cienīšana un respektēšana ir laba lieta, bet ja finālā tu esi tā, kas kārto dvielīšus pēc viņa izvēlētā garuma un paniski rindo grāmatas alfabēta secībā, pilnīgi loģiski, ja pēc gada jutīsies kā vergtura plantācijā un alksi brīvības. Ciemojoties pie saviem vecākiem, visdrīzāk sametīsi slapjos dvieļus kaudzē, sakrāsi uz galda trīs nemazgātas kafijas krūzes un iesi gulēt ar drēbēm.
Arī pati atceries, ka ir lietas, par kurām nav jēgas iecirsties un dresēt savu dzīvesbiedru. Saprāta robežās ļaujiet viens otram elpot.

Mārīte (29): Nodzīvoju kopā ar draugu divus gadus. Tas bija murgs. Parasti esmu dzirdējusi, ka vīrieši cieš no tā, ka sieva zāģē par zem krēsla vai gultas atstātām zeķēm, bet manā gadījumā bija otrādi. Zeķes gan neatstāju, bet man patika lietas darīt savā ritmā. Neesmu cūka, bet tā pulēt un aiz sevis zibenīgi novākt kā mans draugs, es nemācēju. Ja strādāju pie datora, bieži dzēru kafiju. Tukšā krūze, loģiski , visu to laiku arī stāvēja turpat. Bet, ja nebiju aiznesusi tūlīt nomazgāt, pukstēdams to izdarīja draugs, kaut gan nebiju ne lūgusi, ne arī atstājusi to tur uz trīs diennaktīm. Arī ēšanas reizes bija diezgan stresainas. Gadījās, ka man no šķīvja izripo kāds zirnis vai, ēdot maizi, nokrīt kāda drupača. Nedrīkstēja galdu nokopt pēc ēšanas, tas bija jādara tūlīt. Galu galā biju pārvērtusies par paranoiķi, kas pie katra skaļāka vārda mājās salecās, jo domāju, ka atkal kaut kas nav tā kā vajag. Neizturēju un aizgāju Viņš bija priecīgs, ka tika vaļā no tādas cūkas, es biju priecīga, ka tagad varu darīt lietas savā ritmā un mierīgi paēst kaut vai brokastis.


Dod man savu telpu

Lai viens no otra atpūstos un nejustos kā krātiņā, ja ir tāda iespēja - ļoti svētīgi mājās iekārtot savu telpu - kabinetu, darbistabu vai tamlīdzīgi. Tā būs tava privātā telpa vai stūrītis, kur varēsi glabāt savas svarīgās lietas, kā arī pastrādāt, atpūsties, izvēdināt galvu. Svarīgi, lai otrs šo tavu teritoriju respektētu un saprastu, kāpēc tev tā vajadzīga. Arī tad, ja tavs dzīvesbiedrs vēlas šādu telpu iekārtot vai to jau ir izdarījis, tev jāzina, ka tas nav tāpēc, lai kaut ko no tevis slēptu. Šāda iespēja pabūt vienam mājās neradīs vajadzību iet galvu vēdināt un atpūsties citur. Ja mājās ir bērni, arī tad var ieviest noteikumus - darbistabā, kad tur ir kāds no vecākiem, bez īpšas vajadzības iet nevar. Tas ir laiks, kad vecāki nav pieejami (protams, ar izņēmuma gadījumiem).

Eva (31): Mums mājās ir kabinets - darbistaba. Tas gan ir mana vīra kabinets, jo viņam dažreiz ir japastrādā arī mājās. Tā kā mums ir divi mazi bērni, atsevišķa vieta lietu kārtošanai ir nepieciešama. Tāpat viņš aizraujas arī ar fotografēšanu, tur ir lielais dartors, uz kura apstrādāt bildes. Es, protams, arī drīkstu šo telpu izmantot, bet kam man paildus telpa? Kad vīrs ir savā kabinetā, arī es esmu pati ar sevi pārējā dzīvoklī, kur varu darīt, ko vēlos. lai atpūstos no bērniem, gan labāk eju ārpus mājas, jo bērni nesapratīs, ja es sēdēšu slēgtā istabā. Vai es gribētu savu telpu? Jā, tādu kā skapi - buduāru. Būtu pārlaimīga.


Dod man savu laiku

Sava brīvība nepieciešama ne tikai telpā, bet arī laikā. Pat tad, ja esat precējušies, nevajag uzskatīt, ka otrs ir privātīpašums vai ķermeņa daļa, ar kuru jāpavada laiks no rīta līdz vakaram. Ja rodas vēlme tikties ar draugiem, dari tā, un ļauj to darīt arī otram. Kontaktējoties ar citiem cilvēkiem, arī pašiem savā starpā būs, ko pārrunāt, pārspriest. Izklaidēties var ne tikai kopā, bet laiku pa laikam arī atsevišķi. Ja ģimenē ir mazi bērni, tad var izstrādāt pat mazo grafiku - kad izklaidēties iešu es, bet kad tu. Šādu attiecību pamatā, protams, ir uzticēšanās savam partnerim. Ja savstarpējā komunikācijā un attiekmē vienam pret otru viss ir kārtībā, parteris, izejot ārpus mājas, nejutīsies kā norāvies no ķēdes un neskries meklēt piedzīvojumus. Toties "izlaušanās ielās" ar draugiem reizi pusgadā, kad "ar bērniem esi pie mammas", var beigties visādi...

Uldis (36): Mums ar sievu ir sarunāts, ka es katru otro ceturtdienu pilnīgi oficiāli eju spēlēt pokeru. Un viņai ir vienalga, kur es to daru - krogā vai pie draugiem. Citreiz tas notiek arī pie mums. Man patīk, ka mani neviens netur ķēdē, es varu iet un nākt, cikos vēlos. Jā, mums ir bērns, tāpēc kopā sanāk patusēties retāk, kaut gan darām arī to. Godīgi sakot, ja mani sāktu ierobežot, ne pie kā laba tas nenovestu. Es esmu lielspuika, varu atbildēt par savu rīcību un zinu, kāpēc esmu kopā ar sievu. Domāju, ka viņa arī to zina, tāpēc skandālus netaisa.

Greizsirdības važās

Smakt var arī zem mūžīgu pārmetumu lavīnas, kas gāžas pāri greizsirdības dēļ. "Cikos būsi?", "Vai mājās netaisies?", "Cik un kas jūs tajā bārā sēdējāt?", "Vai tev patīk tavā jaunā kolēģe? Kāpēc tu tā viņai uzsmaidīji?" Mūžīgā skaidrošanās un taisnošānās var nobeigt pat vispacietīgāko personāžu. Agstākās virsotnes tiek sasniegtas, pat uzlaužot dažādu sociālo portālu paroles, izķēmmējot Skype...
Ja tiešām tik ļoti neuzticaties viens otram, varbūt nevajag šādās šaubu pilnās attiecībās sevi mocīt? Der atcerēties arī to, ka tūkstoškārt atkārtota nepatiesība kļūst par patiesību. Ja piecas reizes esi dabūjis pa ausīm ne par ko, sestajā varbūt ļauties kārdinājumam?

Ērika (25): Mans draugs ir ļoti greizsirdīgs. Mums ir bijuši gan draugiem.lv uzlaušanas gadījumi, gan esam tikuši pat līdz Skype izdrukām, kur es sarunājos ar kādu vīriešu kārtas paziņu. Šīs sarunas viņam šķita pārāk atklātas, privātas, bet pārrunātās lietas viņš interpretēja savā skatījumā, tāpēc grūti bija kaut ko paskaidrot. Protams, pārdzīvoju, un sevi norāju par to ka esmu atļāvusies, iespējams, pārāk daudz. Bet reiz, kad manā klātbūtnē uz viņa telefonu atsnāca īsziņa - "Smukajam svieciens dzimšanas dienā un lielā buča!" no viņa bankas klientu menedžeres, sapratu, ka arī man, parakņājoties, būtu, ko palasīt. Tikai es saprotu, ka viņš tāds ir, tā viņš komunicē, caur flirtu, komplimentiem. Neuztveru to traģiski, jo attiecībās es par viņu nešaubos. Izrunājāmies un situācija normalizējās.


Laulība vai attiecības nav cietums, kurā jādzīvo iekaltiem važās. Brīvību var baudīt arī divatā, nepakļaujot, uzticoties un dodot otram tādu vaļu, lai tas, redzot visas plašās iespējas, varbūt nemaz nevēlētos tās izmantot. Pietiek vien ar apziņu, ka tev uzticas.