espati.lv
Meklēt
Kāpēc jāpiedod pāri - darītājam?

Kāpēc jāpiedod pāri - darītājam?

Autors: Marta Kukarane
Foto: bigstockphoto.com
2010 gada 27.aprīlis

>   Izdrukāt
>   Nosūtīt
Tu esi viena no nedaudzajiem laimīgajiem pasaulē, ja vari apgalvot - nē, man neviens nekad nav nodarījis pāri, jo lielākā daļa no mums tomēr pazīst sajūtu, kad asaru vai dusmu kamols draud nosmacēt pavisam. Mirklī, kad kāds tevi ir līdz sirds dziļumiem aizvainojis, tu pie sevis zvēri, ka nekad vairs neļausi sevi tā piemuļķot, nekad vairs neļausi sev darīt pāri vai nekad vairs nerunāsi ar pāridarītāju. Ja vien šī apņemšanās atrisinātu visas nelaimes... Bieži vien gadiem ieilgušas dusmas spēj remdēt tikai piedošana. Bet kā to izdarīt?

Kā zināms, strīdi mēdz būt dažādi - mirkļa uzplūdā pateikta nejauša frāze tevi aizskārusi tik ļoti, ka nevēlies to laist gar ausīm un neņemt galvā. Tā vietā tu izlem ar "mutes palaidēju" vairs nekontaktēties vai arī esi kaujas gatavībā, lai nelietim atlīdzinātu. Tāpat ir situācijas, kas tevi nopietni aizvainojušas, un ar savu ģimenes locekli vai labu draugu nekontaktējies jau gadiem. Ir tikai viena nelaime - bēgot no pāridarītāja, tu tikai iluzori esi aizbēgusi arī no nepatīkamajām sajūtām, ko tevī izraisa domas par konfliktu un tā iznākumu.

Ir gadījumi, kad aizvainojuma dēļ nav iespējams pilnvērtīgi veidot attiecības ar apkārtējiem. Tu vienkārši baidies atkal uzticēties draugam, draudzenei vai baidies atkal iemīlēties.

Inese (32): Savā dzīvē sastapos ar klasisko gadījumu - draudzene "nocēla" man vīrieti. Pagājuši jau divi gadi, bet es vēl joprojām nespēju ar šo situāciju samierināties. Ikdienā abus šos cilvēkus nesatieku, bet tad uzzināju, ka tie abi gatavojas kāzām. Viss manī sagriezās kājām gaisā no jauna. Kaut gan ir pagājis zināms laiks, nespēju izveidot citas pilnvērtīgas attiecības, jo gluži vienkārši nevaru līdz galam nevienam uzticēties. Tas man pašai jau sāk traucēt. Tāpat mani traucē situācija, kad draugu klātbūtnē ik pa laikam mēdzu izmest indīgas piezīmes par bijušo draudzeni, kas ir mūsu kopīgā paziņa. Zinu, ka jau labu laiku izskatos pēc muļķes un paranoiķes, kamēr tie abi ir laimīgi, bet man tā šķiet drausmīga netaisnība. Nesaku, ka gribu atriebties, bet nenoliegšu, ka gribētu, lai kaut kas ne visai jauks notiktu viņu abu dzīvē, lai zina, kā tas ir, kad tev ir slikti. Pagaidām viss notiek tikai pretēji, jo es vairāk cepos, jo viss tiem abiem ir labāk. Man ieteica "piedot un palaist". Tikai kā? Viegli pateikt, grūti izdarīt. Man arī neviens piedošanu nav lūdzis.

Psihoterapeiti kā arī ezotērikas speciālisti patiešām iesaka piedot. Jā, arī tad, ja neviens piedošanu nav lūdzis, jo pilnīgi iespējams, ka taviem "ienaidniekiem" šī piedošana nemaz nav vajadzīga. Šī sajūta, ka esi piedevusi, nepieciešama tev pašai, jo patiesībā problēma jau ir tevī, tieši tu nespēj samierināties ar situāciju, nevis tavi pāridarītāji, tāpēc arī ar šo problēmu būs jātiek galā, strādājot ar sevi.

Vēl viena sliktā ziņa ir tā, ka ilgstoša aizvainojuma vai dusmu uzkrāšana sevī tiešā nozīmē ietekmē  veselību. Tas nebūt nav mīts. Pasaulē atrodami neskaitāmi pierādījumi, ka visas slimības rodas "galvā". Ir zināmi gadījumi, kad ar piedošanu sev un citiem tiek izārstēta pat tik nopietna slimība kā vēzis.

Egija (29): Savā dzīvē esmu piedzīvojusi nepatīkamu periodu, kad jutos nomākta un neapmierināta ar savu dzīvi. Pat nepamanīju, kurā brīdī tas sākās, bet apmēram trešajā kursā universitātē pārvērtos par kašķīgu raganu - tā vismaz tagad atzīstas mani draugi un kolēģi. Biju ļoti noraidoša pret vīriešiem kā tādiem, iepazīstoties es izturējos izsmējīgi, centos izskatīties un izklausīties gudrāka. Arī pret jaunām sejām savā paziņu lokā izturējos ļoti vērtējoši, skatījos no augšas, bet mājās bieži raudāju spilvenā bez iemesla. Visa mana varenība tad bija vējā. Ļoti pieņēmos svarā, noskaidrojās, ka ir nopietnas problēmas ar vairogdziedzeri. Ilgi negribēju atzīt, ka man ir psiholoģiskas problēmas, bet tad, nevienam nesakot, sāku apmeklēt psihoterapeitu. Pamazām aizrakāmies līdz manai "vainai". Izrādās, biju nopietni aizvainota, mani kā sievieti bija atraidījis vīrietis, kurš man patika, tāpat jutos arī pazemota augstskolā, kur dažiem pasniedzējiem bija bijusi noniecinoša attieksme pret maniem darbiem. Aptuveni pēc gada es sāku atkopties. Izārstēju savu vairogdziedzeri, krietni nokritos svarā un arī satiku vīrieti ar kuru esmu kopā jau četrus gadus. Es piedevu visai pasaulei un jutos neaprakstāmi viegli. Tāpēc iesaku visiem - nekad neturēt naidu sevī un piedot jau tajā brīdī, kad kāds ir tevi aizvainojis, lai tas nekrājas.

Ir reizes, kad piedot kādam nozīmē pašam iet un lūgt izlīgumu. Ja cieša kontakta ar pāridarītāju nav, pietiks, ja nepatīkamās sajūtas atrisināsi, tiekot galā pati ar sevi, bet ja konflikts noticis starp tevi un kādu tev tuvu cilvēku, var gadīties, ka tev jāsper pirmais solis, lai arī tava piedošana varētu izskatīties kā atvainošanās. Un kas par to? Galvenais, ka būsi atrisinājusi nepatīkamo situāciju.

Māra (27): Sastrīdejos ar bērnības draudzeni. Strīds sākās muļķīgi, un, iedzerot arvien vairāk vīna, mēs kļuvām arvien atklātākas viena pret otru un vārds pa vārdam pateicām viena otrai dažādas nesmukas lietas. Mani nokaitināja viņas smieklīgā uzvedība citu vīriešu klātbūtnē, kad arī viņa mani gribēja uzvilkt dejot uz letes kādā klubā, kur bijām aizgājušas atpūsties. Es zinu, ka viņa vienmēr sirgusi ar uzmanības trūkumu, bet mani šāda izrādīšanās neinteresē. Tāpat man nepatika atklātas runas par to, kas man mugurā un kas viņai, un jautājumi turpat esošajiem vīriešiem - kā mēs izskatāmies, vai seksīgi? Galu galā par to visu sakasījāmies. Nerunājām divus mēnešus, kuru laikā ne pavisam nejutos labi, kaut gan uzskatīju, ka man ir taisnība. Viņa tomēr ir mana draudzene jau vairāk nekā 10 gadus, tāpēc izlēmu spert pirmo soli. Kopā aizgājām uz filmu, nepieminot ne atvainošanos, ne piedošanu. Sapratām, ka gribam atjaunot draudzību. Tagad es cenšos pieņemt cilvēkus tādus, kādi tie ir, un nelaist sevī tik daudz negāciju. Piedošanu nelūdzu, bet atradu sevī spēku, lai visu izlīdzinātu.

Kā piedot (un vai piedot) saviem pāridarītājiem, tev jāizlemj pašai. Ir reizes, kad pietiek tikai ar uz lapiņas uzskribelētām dusmām un to sadedzināšanu ugunskurā, bet mēdz būt gadījumi, kad jāiegulda nopietnāks darbiņš, ielūkojoties dziļāk un atrodot spēku atrīvot sevi no gadiem krātā naida. Skaidrs ir tikai viens - negatīvas emocijas mūs nekad nav darījušas laimīgas, tāpēc neesi slinka un tiec no tām vaļā.





Mediācija, kas tas ir?

Trīs stratēģijas, kā tikt galā ar "indīgajiem"

Seši raksturīgākie pāra strīdu iemesli no sievietes pozīcijām

Vai vecāki drīkst strīdēties?

Izvairīties no strīdiem ar mīļoto



Pastāsti draugiem: draugiem.lv twitter.com twitter.com
> Komentēt

kam te ko piedot? (viesis), 2010 gada 29.aprīlis, 10:19

Es, piemēram, jau pus gadu esmu sastrīdējusies ar māsu. Viņa pirms tam ilgu laiku izturējās tā, itkā viņai es būtu kaut kāds pofigains garāmgājējs. Viņa man nezvanīja un nemeklēja tiksānās. Es visu laiku kā losīte uzturēju attiecības līdz mirklim, kad man bija līdz brošai un es pateicu, ka man ir sajūta, ka man vienai vajag šitās māsu atiecības. Un tā laikam ir, jo māsa itin jauki iztiek bez saziņas ar mani. Es pat īsti nesaprotu, kam te ko piedot, jo man viņas peitrūkst, bet ir taču apsurdi uzturēt vienpusējas attiecības ar cilvēku, kurma pofig. Lūk šitāds stāsts.

Ziņot par nekorektu komentāru
klimpa (viesis), 2010 gada 29.aprīlis, 10:42

Laikam vispār tā īsti nesaprotu, ko nozīmē, piedot. Tev šķiet, ka esi visu sagremojusi, sapratusi un piedevusi un pat normāli runājies ar to, kuram esi tip piedevusi. Un tad aut kas notiek, kaut kādi apstākļi sagriežas, kā tai beibītei te stāstā, ka viņa uzzina, ka bijušais r draudzeni nozīmējuši kāzu datumu, un visa "piedošana" ir sunim zem astes. Sajūtas visas ir atpakaļ.

Ziņot par nekorektu komentāru
formidable (viesis), 2010 gada 29.aprīlis, 13:37

Piedot tiešām ir grūti, taču ne neiespējami (: Piekrītu izteiktajai domai, ka reizēm tā piedošana sanāķ tāda nepilnīga, un laiku pa laikam nākas vēlreiz saprast un atgādināt sev, ka esmu izvēlējusies piedot. Man tā ir ar tēvu, kurš pameta ģimeni un nekad tā arī nav izrādījis interesi par mani. Ikreiz, kad sastopu laimīgu ģimeni vai redzu, kā tēvi rūpējas par saviem bērniem, šīs jūtas sāpīgi uzbango. Bet tas, kas man palīdz saņemties un piedot ir apziņa, ka arī man ir piedots. Domājot par to atvieglojuma sajūtu, kad kāds ir piedevis un "atlaidis visus manus grēkus"... ak tu mūžs, tad arī man gribas just to brīvību, ko izjūt tikai tas, kurš spēj uz ļaunumu atbildēt ar labu. Un nav pat nozīmes, vai tas "vainīgais" meklē piedošanu, vai ne. Lai veicas :)

Ziņot par nekorektu komentāru
dusku par formidables tēmu (viesis), 2010 gada 29.aprīlis, 14:01

Man savukārt ir tā, ka tēvs nositās autoavārijā pirms sešiem gadiem un trakākais, ko esmu atskārtusi -, es uz viņu par to ļoti dusmojos. Es viņam nevaru piedot, ka viņš mūs ar māsu un mammu šādi "pameta", lai gan saprotu, ka nāvi mēs neizvēlamies - viņa izvēlas mūs. Es apzinos, ka izklausās druksu nenormāli, bet es pat nezinu, kā tikt galā ar tādu sajūtu.

Ziņot par nekorektu komentāru
Tīna (viesis), 2010 gada 29.aprīlis, 14:35

nepatika raksts. ļoti pavišs un virspusējs par ļoti nopietnu tēmu. man pat radās iespaids, ka komenti ir dziļāki par pašu rakstu.

Ziņot par nekorektu komentāru
1  2  3  4  5  6  


kontakti    |    reklāma    |    espati.lv    |    kļūsti par autoru    |    saistību atruna