Piedodiet, es nemīlu bērnus. Intervija ar kādu vīrieti

Saruna ar vīrieti, pietiekami nobriedušu personību, kurš skaidri zina, ka bērnus viņam nevajag. Ar to jārēķinās arī viņa otrajai pusītei.

Lielākajai daļai ļaužu dzīves piepildījums ir ģimene – pietiekamus ienākumus nesošs darbs, miteklis, sieva un, protams, bērni. Taču cilvēki ir dažādi, un nav gluži tā, ka bez bērniem nav pilnvērtīgas dzīves. Ir. Un arī piepildīta, turklāt rūpju daudz mazāk, bet laika sev –  vairāk.

Šī saruna ir bez komentāriem par dzīvi un apelēšanas pie dažāda veida atbildības, drosmes vai pie tik ierastā: „A, bet paskaties apkārt, citi ta’...”


Stāsta radošs inteliģents pēc 30:
– Jā, man ir viens bērns, un tajā pašā laikā man tieši viena bērna bija par daudz. Protams, saprotu arī to, ka tikai šobrīd bez bērna dzīvot ir vieglāk un ka pēc 60 gadu vecuma varētu nožēlot, ka man bērnu nav un arī  nav, kas to ūdens krūzi pasniedz. Es to ļoti labi saprotu. Bet šobrīd par to nedomāju, jo līdz tam vēl ilgi jādzīvo.

Laikā, kad mums piedzima bērns, es mājas sāku uztvert kā otru darbu, nevis kā prieka avotu pēc darbdienas, un tas bija apgrūtinoši gan man, gan manai otrai pusītei. Mūsu attiecības bija ideālas gadus piecus, kamēr vien nepiedzima mazais – to es izturēju vēl divarpus gadus. Tad man tā visa bija vairāk nekā gana, jo zuda ticība, ka vispār kaut kas labs var iznākt no šā bērna un no mūsu sākumā skaistajām attiecībām. Protams, par izveidojušos situāciju nebiju atbildīgs viens, abos bija vaina. Rezultāts? Es izvēlējos aiziet un dzīvot viens, jo bērna klātbūtnē es jutos slikti, viņš traucēja man dzīvot, traucēja visam, ko darīju līdz šim.

Esmu priecīgs, ka viņa ātri atrada sev cilvēku, kurš gribēja būt tēvs šim bērnam, tagad viņiem pašiem jau ir arī savs bērns. Līdz ar to es domāju, ka viss beidzies labi un es, aiziedams no viņiem, rīkojos pareizi. Es viņus nesatieku, tagad mums katram ir sava dzīve. Tā tiešām ir labāk, jo nav jāmokās ne man, ne maniem līdzcilvēkiem.

Šobrīd es dzīvoju viens un nedomāju itin neko mainīt. Melot, ka mīlu bērnu, kuru patiesībā nemīlu, es netaisos. Tas taču ir fakts, ka bērniem tāds tēvs, kuram sīkaļas neinteresē, nav vajadzīgs.

Apstākļi un apsvērumi, kādēļ es negribu bērnu, arī nav mainījušies.

Manuprāt, lai bērnus gribētu, ir jābūt apziņai, ka būs iespēja viņiem veltīt pietiekami daudz laika, lai nodotu viņiem kādu daļu no sevis. Es to nevaru, mans darbs beidzas vēlu vakaros, turklāt darba kļūst arvien vairāk. Šo laiku realitāte ir tāda, ka vecāki no darba nāk mājās tikai ap pulksten astoņiem, un nosacījums par sevis veltīšanu bērniem attiecīgi neizpildās.

Par bērniem kā tādiem man nav nekādas intereses, jo vairāk par tiem, kuri ir zīdaiņa vecumā. Ja ar bērnu var parunāt, man nekādu iebildumu pret tā klātbūtni nav. Taču nav arī sevišķas pieķeršanās un intereses. Nekad neesmu sapratis, ko cilvēki saskata pirmajā zobā, vēl jo vairāk – pirmajos bērna soļos. Ar to taču beidzas brīdis, kad bērnu var atrast tajā pašā vietā, kurā viņš tika nolikts. Gadījumā, kad pietiek citu problēmu, tas ir pat nelāgi.

Man vienam pieder visa Vakareiropa. Man ir mocis un mikrovilņu krāsniņa, es pērku picas, sildu mikrenē un braukājos ar moci. Un ir tā, kā smejies, atbrauc pie manis no štatiem Spīrsa, lai tikai dzirdētu manu balsi, bet man viņai jāatsaka: „Britnij, ej prom, man šodien nav laika!” Attiecības man tagad ir dažādas, es tām vienkārši ļaujos. Nav man kaut kādu sapņu par ideālu kopābūšanu – kādēļ gan jāizstrādā kāds īpašs modelis, ja dzīvē var gadīties savādāk un labāk?