Vīrietis par vīriešiem: “Mēs vienkārši baidāmies būt vieni”

Es esmu vīrietis un man patīk sievietes. Un man pilnīgi noteikti nepatīk būt vienam.

Nesen no kādas sieviešu kārtas paziņas saņēmu pārmetumus – kāpēc vīrieši ir tik bezjūtīgi radījumi, ka pat pieklājības dēļ pēc attiecību iziršanas kādu brīdi nespēj palikt vieni. Vai tad mēs vispār nepārdzīvojot… Ko lai saka, pārdzīvojam gan, bet citādāk.

Esmu lasījis (pareizāk sakot, redzējis) dažādus rakstus par to, kā jūs, sievietes, protat izbaudīt savu tā saucamo single* statusu. Jūs ejat uz treniņiem, ar draudzenēm dodaties izklaidēties, jūs lasāt grāmatas. Brīnišķīgi, man prieks, ka jums tik labi sanāk, ka esat tik varonīgas, ka jums nav vajadzīgi vīrieši.

Bet es teikšu atklāti – man ir vajadzīgas sievietes un es pat nekaunos atzīt, ka baidos būt viens, tāpat kā lielākā daļa vīriešu. Lai ko mēs arī teiktu, sieviete mums ir vajadzīga! Tieši tā, man riebjas sajūta, ka nav neviena blakus, ka nav, ar ko aiziet uz kino, ka nav, kas mani gaida, un, pats galvenais, man taču vajag seksu! Tāpēc mēs pērkam divas biļetes uz koncertu, kaut arī nezinām, ar ko iesim, bet tā noteikti būs sieviete. Arī atpūtas braucienam naudu mēs atliekam divām personām, jo mēs esam pārliecināti, ka līdzbraucēja atradīsies. Mums ir vienalga – attiecības ir garas vai īsas, veiksmīgas vai neveiksmīgas, bet tās ir attiecības. Attiecībās ir sekss, attiecībās ir kaut kādas rūpes. Un sievietes parasti rūpējas. Protams, pēc garāku attiecību pārtraukšanas ir skumji, neierasti, citādi, bet vēlme pēc seksa tāpēc nemazinās. Katra bez seksa pavadīta nedēļa šķiet kā izkaltis tuksnesis, kuram neredz galu. Mēs skaitām dienas kopš pēdējā kniebiena. Un, protams, esam nākamās kandidātes meklējumos.

Ko lai saka, tāda ir vīrieša daba. Kaut vai tā skatīšanās uz smukajiem dupšiem vienalga, mīlu vai nemīlu savu draudzeni. Es skatos un vērtēju, un secinu, ka smuki dupši ir! Tātad es dzīvoju, tātad es elpoju. Tas ir tāpat, kā apzināties, ka tev bankas krājkontā ir lieki uzkrājumi, nevis tikai tas, kas makā vai uz algas kartes. Ja nu man maku nozog? Tāpēc es laiku pa laikam uzturu arī mazo flirtiņu internetā ar kādu pazīstamu simpātisku meiteni. Nu tā, lai bezizejas situācijā varētu aiziet uz to pašu kino. Ir gadījies, ka guļu ar vairākām. Jūs droši vien teiksiet – maita, bet kā tad lai es izdaru pareizo izvēli? Man ir jāzina, kura no viņām ir labākā, protams, protams, ne tikai gultā, bet tas ir ļoti svarīgi. Nu nav jau tā, ka visu laiku meklējamies. Es teiktu, ka plūstam pa straumi kā tajā dziesmā par spogulīti – nav nozīmes meklēt paradīzē vai peklē, ja reiz satiksi to, sauksi par savējo.

Reiz bija gadījums, kad ar večiem braucām ārpus Rīgas izklaidēties. Lēmums bija spontāns, tāpēc visi ņēmās zvanīt un sūtīt īsziņas saviem zaķiem un sievām, ka ir tādas un tādas darīšanas, mājās nebūšot. Bet man tajā brīdī nebija nevienas, kurai atskaitīties, nevienas, kurai aizsūtīt ziņu. Es sajutos tik sasodīti vientuļš! Tāpēc man, var teikt, visu laiku ir draudzene. Man ir, kam piezvanīt, man ir, kam pastāstīt par labām un sliktām lietām, man ir regulārs sekss. Es jūtos droši. Redz, laikam ir tā, ka tā sajūta, ka mani kāds grib, ir pārāka par to, cik ļoti es gribu kādu. Un viss.