Mēs par viņiem, viņi par mums. Ārzemnieki.

Grozies kā gribi, bet latviešu sieviete vienmēr centusies būt skaista, kopta, strādīga, mīloša un visvaroša. Ar laiku šīs īpašības jau esam pieņēmušas kā normu, tāpēc pūlamies vēl neatlaidīgāk. Vairāk par visu tomēr gribas saņemt atzinību, bet, kā gadījies kā ne, mūsu vīrieši paspējuši pie savām supersievietēm pierast. Tāpēc apbrīnas pilnus epitetus un sajūsmas saucienus bieži nākas dzirdēt teju vai vienīgi no svešzemniekiem. Mēs uzķeramies. Un varbūt pareizi darām?

Nē, stāsts nebūs par sekstūristiem, kuri atzinuši mūsu sievietes par skaistākajām un seksīgākajām. Lai cik tas pārsteidzoši nešķistu, mūsu mazo zemīti apmeklē arī vīrieši, kuri nemeklē pirmo iespēju likties slīpi ar pirmo smuko meiteni. Pēdējā laikā dzirdēts ne mazums stāstu par to, kā viens otru satikuši latviešu meitene un, piemēram, zviedru, norvēģu, amerikāņu puisis. Mēģināsim atklāt – kas īsti mūsu daiļā dzimuma pārstāvēm licis izvēlēties ārzemju vīrieti, nevis turēties pie kārtīga latviešu puiša, un jautāsim arī pašiem cittautiešiem – kāpēc latviete?

Estere (25) – draudzējas ar cittautieti. Es neplānoju draudzēties ar ārzemnieku. Tā vienkārši sanāca. Klasiskais stāsts – iepazinos internetā. Pēc tiešām dramatiskas šķiršanās ar savu iepriekšējo ilggadējo draugu, biju nomākta, negāju izklaidēties, laiku pavadīju, sēžot pie datora. Iepazinos ar šo puisi myspace, portālā, kas ir līdzīgs draugiem.lv (myspace nav iepazīšanās vai seksa partneru meklēšanas portāls). Sākumā burtiskā nozīmē sadraudzējāmies – daudz sarakstījāmies, par satikšanos domu nebija vispār. Sarunas nebija trulas, arī komplimenti netika bārstīti, nebija nevienas neķītras piezīmes. Flirtēšana kā tāda bija pilnīgi izslēgta. Es pēc šķiršanās sāpēm meklēju kādu, ar ko parunāties. Svešam cilvēkam visu izstāstīt ir vieglāk, un kur nu vēl internetā! Sēdēju un rakstīju nopuņķojusies, aizpampušām acīm, un neviens mani neredzēja. Pirmo reizi satikāmies Rīgā, kur viņš nebija ieradies manis dēļ, bet nākamo reizi gan brauca ciemos tieši pie manis. Vienīgais, kas man atgādina par to, ka viņš nav latvietis, ir valoda, kurā mēs sazināmies. Viņa valsts tik radikāli no Latvijas neatšķiras, tāpēc, esot ar viņu kopā vai pie viņa ciemos, nekādu kultūršoku nepiedzīvoju. Latvijā pret ārzemju vīriešiem ir ļoti negatīva attieksme, bet viņi arī ir cilvēki. Ne visi ir sekstūristi, un arī aiz Latvijas robežām dzīvo normāli cilvēki - domājoši, inteliģenti vīrieši. Latvija nav pasaules naba un Latvijas vīrieši ne vienmēr ir tie kolosālākie, kaut gan viņiem pašiem varbūt tā šķiet. Man patīk, ka mans vīrietis ir vīrietis ar visām no tā izrietošajām sekām. Vispār jau tam nav nekāda sakara ar viņa tautību. Viņš arī nav ne turks, ne itālis, kuri varētu aizraut ar uzspēlētu aplidošanu, komplimentiem par zilām acīm kā ezeriem...Attiecības ar vīrieti no citas valsts jebkurā gadījumā ir piedzīvojums. Un vēl – sapratu, ka iepazīšanās ar ārzemnieku ir cerība jebkurai vientuļai sievietei. Internetā ir tik daudz vīriešu! Varbūt nemaz nav vajadzīgas attiecības un tikšanās aci pret aci, bet pašapziņas celšanai sarakstīšanās ar ārzemnieku ir ļoti noderīgs pasākums. Viņi ir atklātāki, viņiem ir stipri mazāk kompleksu, viņi neko negaida – viņi rīkojas. Bet galu galā – kur tad lai iepazīstas ar to superīgo latviešu vīrieti???

Ilze (29) – precējusies ar itāli. Iepazinos ar viņu pirms deviņiem gadiem Rīgā uz ielas. Bet situācija bija interesanta – veikalā viņš pirka kādu sīkumu un deva lielu naudu, bet pārdevējai nebija, ko izdot. Viņam pietrūka dažu santīmu, lai samaksātu sīkākā naudā. Es iedevu. Viņš mani uzaicināja uz kafiju. Nākamajā tikšanās reizē jau atnāca ar ziediem. Man liekas, ka toreiz mana vecuma puiši pat kautrējās meitenēm dāvināt ziedus. Kā teica kāds mans paziņa – “tas tā tizli”. Es neņemos spriest, vai itāļi ir labāki par latviešiem. Mani vienkārši ieinteresēja tieši viņš. Jā, viņš ir vecāks, varbūt tāpēc zināja, kā iekarot meitenes sirdi, un labi vien ir. Redzu dažas draudzenes, kuras vienkārsi ir pieradušas pie vīriešu nevērības. Viņas ar ļoti daudzām lietām mājās tiek galā pašas, audzina bērnus, vēl rūpējas, lai vīrietim ir labi, lai viņi par kaut ko “neuzsprāgst”. Mums tādu problēmu nav. Pēc astoņiem gadiem draudzības mēs apprecējāmies.

Arta (30) – sarakstās ar cittautiešiem internetā. Ar mani ir gadījies pavisam jocīgi. Agrāk ārzemniekus necietu ne acu galā. Likās, ka viņi visi ir infantili, nogribējušies viesstrādnieki –  vismaz tie, kurus var sastapt Rīgas ielās. Un tāpēc šo savu vērtējumu automātiski pielīdzināju arī citiem. Cittautiešu noniecināšana man nāca no ģimenes. Vectēvs ir izbijis jūrā braucējs, tāpēc viņam vienmēr bijis viedoklis par utainajiem krieviem, netīrajiem filipīniešiem un nēģeriem, kuri taču ir tie paši pērtiķi. Reiz pat kādam cittautietiem, kas rakstīja man skype, jautājot – ko labu var apskatīt Latvijā, atbildēju, lai uz šejieni nemaz nebrauc, jo ar viņu neviena sevi cienoša latviešu sieviete nemaz nerunās, viņi ir sekstūristi, lai kā maskētos. Bet tad...ar ārzemju puisi iepazinās mana draudzene. Viņi draudzējas vēl joprojām. Skatoties, kā viņš pret viņu izturas, kādas ir viņu sarunas un viņa dzīves uzskati, es pēkšņi sapratu, ka mans priekšstats bijis stipri vien maldīgs. Protams, čurājošie un seksuāli norūpējušies briti ir realitāte, bet katrai tautai savas utis. Es skatījos un brīnījos, kā viņš  (draudzenes puisis) brauca pie viņas ciemos un tāpat izmaksāja arī viņai lidmašīnas biļeti uz savu valsti. Mans vīrietis man nevar uz darbu atbraukt pakaļ (lasīt – negrib), kur nu vēl uz citu valsti! Man ir bijuši tādi pāris īpatnēji iepazīšanās gadījumi, kad vīrietis sevi parāda kā pilnīgu cacu. Vēlak uzzinu, ka neesmu patikusi pēc izskata, viņam vajag smalkākas meitenes, par maz runāju, un galu galā viņš pats bija atnācis uz satikšanos tādā kā basketbola treniņkreklā un neizskūtām padusēm. Vēl bija gadījums, kad pajuka iespējamās attiecības, jo es (es!!!) neizrādīju iniciatīvu, bet šis vīrietis skaidri man pateica, ka viņam uzmācīgas sievietes nepatīk. Atmetu princīšiem ar roku. Tagad sarakstos ar vairākiem ārzemniekiem. Ar vienu no sarunu biedriem jau pavasarī norunāta tikšanās tepat Latvijā. Tad jau redzēs. Manas bildes viņi ir redzējuši, ar nolūku aizsūtīju ne tās labākās. Nenobijās.

Solvita (28) – ārzemju vīrieši nepatīk. Nedomāju, ka spētu kādreiz būt kopā ar ārzemnieku. Šķiet jocīgi, ka vīrietis kaut ko no tevis grib uz ielas, nāk klāt, izsaka komplimentus, lūdz telefonu. Es nekad nereaģēju. Esmu bijusi gan Turcijā, gan Itālijā. Tā uzmanība mani gandrīz piebeidza. Pašapziņu nepacēla, jo viņi pievērš uzmanību pilnīgi visām, kuras nav vietējās. Un vai tas liecina kaut ko labu par vīrieti, ja viņš ņem par kalnu zelta jebkuru pretimnākošo blondīni? Ir bijuši pāris gadījumi, kad esmu nonākusi kontaktā ar ārzemju vīriešiem. Skaipā saņemu vēstulīti – “Hi, I am Antonia/ Giovanni/Peter, I’m soon coming to Latvia, what would you suggest to see me there?”* Nagi niez atcirst – piezvani tūrisma aģentūrai. Pāris reizes pat esmu reāli centusies izpalīdzēt. Sākumā gan kādam itālim paskaidroju, ka varu ar viņu šeit Latvijā izdzert kafiju un pastāstīt, ko vakarā darīt, bet tas arī viss. Viņu satiekot, es sapratu, ka viņš ir patiešām vīlies, ka nekas tālāk nesekos, kaut gan vairākas reizes pirms tam to biju teikusi. Otrajā reizē, tas bija kādas citas valsts pārstāvis, kurš bija jaunāks un likās “sakarīgs” – gribēja apmeklēt kādu pasākumu, bet ne deju klubu. Pirmajā reizē aizgājām iedzert kafiju. Viņš man izmaksāja dzērienu. Nākamajā dienā paņēmu līdzi uz džeza klubu, kur muzicēja profesionāli mūziķi, izklaidējās vietējā publika. Kādu brīdi viņš izturēja, bet tad aicināja doties kaut kur citur divatā. Atkal vecais scenārijs. Es teicu, ka man jautri tepat, viņš aizgāja un šoreiz par dzērienu bija jāmaksā pašai. Vairs viņš man nezvanīja. Pēc šitā jūs mani nepārliecināsiet, ka viņi spēj būt arī citādāki. 


Ostins (40) norvēģis, draudzējas ar latviešu meiteni. Pirmām kārtām, man personīgi patīk Austrumeiropas meitenes to izskata dēļ. Šeit sievietes atļaujas būt vairāk sievietes gan izskata, gan uzvedības ziņā, jo jūsu kultūra to ļauj un tā ir pieņemts. Man patīk arī valoda, tā ir ļoti interesanta, es pat teiktu – seksīga. Vēl lomu spēlē tāds kā eksotikas faktors – kādam eksotiskas liekas latīņamerikānietes, bet man – tieši austrumeiropietes. Vēl varētu būt tādi kā iemesli, kas darbojas neapzināti, piemēram, ja man attiecībās ar svešzemnieci kaut kas noiet katastrofāli greizi, ir tāda kā drošības sajūta, zinot, ka vari “aizmukt” un turēties pa lielāku gabalu, nekā tad, ja attiecības pārtrūkst ar “ kaimiņu meiteni”. Vēl nozīmīgu lomu spēlē arī angļu valoda, kurā, komunicējot ar sievieti, es jūtos pašpārliecinātāks un pat atvērtāks. Iespējams, ka šī cita valoda darbojas kā vairogs, kas mazliet pasargā manu personību. Vismaz sākumā noteikti tā ir.

Antonio (37) - meksikānis, precējies ar latvieti. Nav tā, ka es būtu ar nolūku izvēlējies tieši latvieti. Man piecu tautību sievietes rindiņā nestāvēja. Tā gadījās, ka darba projekta ietvaros viņu satiku. Tas nebija ne Latvijā, ne Meksikā. Kopā strādājām, bet vakaros vairāki projekta dalībnieki kopā gājām izklaidēties. Es vispār nezināju, kur ir Latvija, kaut gan esmu daudz ceļojis, vienkārši nebiju iedziļinājies bijušo padomju valstu liktenī. Viņa bija jauka, nevis jautra vai trakulīga, jo tādas bija citas kompānijas meitenes. Viņa neadekvāti nelēkāja un nebļaustījās, raudamās izpildīt kārtējo karaoke gabalu, kā to darīja pārējās. Tāpēc mēs daudz runājāmies – par kino, par mūsu atšķirīgajām kultūrām. Es neesmu tipisks meksikānis, jo, kā jau teicu, daudz braukāju apkārt un mani uzskati atšķiras no ierastajām meksikāņu vērtībām. Jā, viņa arī ļoti labi izskatījās. Es pat nespēju pateikt, kas tas ir, bet nekad neredzēju viņu nošļukušu, izpūrušu – adītā džemperī līdz zemei. Par to, ka ārzemniekus uzskata par sekstūristiem, uzzināju, kad pirmo reizi uz Latviju atbraucu. Ko es par to domāju? Neko. Pasmējos.

Hanss (31) – šveicietis, neprecējies, dzīvo Latvijā, nav stabilu attiecību. Patiesību sakot, es vispār īsti neuzskatu, ka nacionalitāte spēlē noteicošo lomu, protams, nevar noliegt valodas atšķirības. Man grūti paskaidrot, kāpēc es satiekos tieši ar latviešu meiteni, jo es esmu kopā ar to cilvēku, nevis viņa pasi. Nekad neesmu ar sajūsmu lūkojies uz vienu atsevišķu valsti. Visiem ir tās pašas problēmas, tās pašas aktuālās lietas, ko apspriest. Bet es varbūt nespēju tā īsti izvērtēt, jo esmu ceļotājs. Ar laiku robežas sajaucas, paliek tikai cilvēki kā tādi.