espati.lv

6 lietas, ko es ZINU par būšanu VIENAI savos nu jau gandrīz 40

6 lietas, ko es ZINU par būšanu VIENAI savos nu jau gandrīz 40

Autors: Linda Krūmiņa
Foto: bigstockphoto.com
2014. gada 14. marts

>   Izdrukāt
>   Nosūtīt
Man ir gandrīz 40, un jā – es esmu viena. Man nav vīra, man nav bērnu. Jūs nodomāsiet – tas ir traki. Bet es tā nejūtos – lielākoties esmu apmierināta ar dzīvi. Esmu iemācījusies būt laimīga, un sapratusi to, ka ne vienmēr dzīvē viss notiek pēc plāna, kuru esam iedomājušies. Un reizēm – tas nemaz nav tik slikti. Lūk, ko es esmu iemācījusies par būšanu vienai savos nu jau gandrīz 40 gados.

ESMU IEMĀCĪJUSIES BAUDĪT RANDIŅUS UN UZTVERT TOS VIEGLI
Savos 20 es randiņus uztvēru ar lielu nopietnību. Es biju gatava iemīlēties, precēties, dzemdēt bērnus un dzīvot kopā līdz mūža galam, ja man kāds to būtu piedāvājis. Savos 30, kad aiz muguras jau bija vairākas neveiksmīgas attiecības, es uz randiņiem jau skatījos citādāk – bija būtiskas tās kopīgās intereses un vērtības, citādi pēc kopā pavadītās nakts vienmēr jutos tā, it kā būtu izniekojusi savu laiku. Nu man ir gandrīz 40. Tagad randiņiem ir cita nozīme, es tos vairs nesaistu ar to, kas varētu sekot pēc tam. Es baudu. Baudu mirki, kopā būšanu, konkrēto vīrieti. Jo to, kas sekos, vai nesekos nezina neviens – ne es, ne viņš. Un - ir labi.

ESMU IEMĀCĪJUSIES PIEDOT SEV PAR TO, KA ESMU VIENA
Jā, es atzīstu – es esmu kļūdījusies, un pieļāvusi to, ka esmu viena. Savos 20 un 30 gados es esmu nodarījusi pāri vīriešiem, kas ir vēlējušies būt ar mani. Un bija tādi, kas nodarīja pāri man. Ir bijušas reizes, kad es visu uztvēru pārāk egoistiski, domājot tikai par sevi un savu labumu. Ir bijušas arī reizes, kad es necentos, lai gan varbūt vajadzēja. Bet es sev to esmu piedevusi. Savos 20 man šķita, ka jāpabeidz augstskola, jāatrod labs darbs, un jau automātiski es pie šī plāna pieskaitīju arī vīrieti, lielu mīlestību, kāzas un bērnus. Loģiski. Bet nu, savos jau gandrīz 40, es saprotu, ka ne vienmēr viss notiek pēc mūsu ideālā plāna. Un galu galā – kurš tad var pateikt, kurš no visiem plāniem, ir tas ideālais?

ESMU IEMĀCĪJUSIES PIEDOT VĪRIEŠIEM
Viss ir lieliski. Es viņu esmu satikusi, viņš ir pievilcīgs, seksīgs, jautrs, gādīgs, viņam piemīt milzīga harizma. Mums ir randiņi, viņš katru reizi cenšas, ir izdomājis kaut ko, lai pārsteigtu mani. Un es – viņu. Mēs pavadām laiku lieliski, mums ir labi. Bet tas ir tikai šis skaistais satikšanās laiks. Uz priekšu nekas nevirzās. Mēs abi tikai baudām. Un tad tas lēnām, bet nenovēršami sāk beigties. Līdz beidzas pavisam – viņš vairs nezvana, es arī nē. Un es ļauju viņam iet. Esmu iemācījusies palaist un piedot. Jā, mums kopā bija labi. Bet nevar noturēt to, ko nevar noturēt. Un – varbūt nemaz nevajag, jo īstos aiziešanas iemeslus nezina neviens. Un dziļi iekšā jau es jutu, ka te nebūs nekā nopietna un ilgstoša...

ESMU IEMĀCĪJUSIES BŪT OPTIMISTISKA, BET NE NAIVA
Varbūt jums šķiet, ka es esmu pārāk naiva, ka ceru atrast savu īsto un ļauju pazust visiem, kas tādi nav. Bet es neesmu naiva. Naiva es biju savos 20 un arī vēl 30 gados, bet ne tagad. 40 gados tu kļūsti reāls, tu sāc skatīties uz lietām reāli. Un – tu centies saglabāt optimismu, jo bez tā būtu grūti. Tas jaunības naivums patiesībā pazūd pats no sevis, tas atkāpjas, jo tam te vairs nav vietas. Pārāk daudz cerību un vilšanos ir bijis. Un tagad es zinu – nav jēgas turēt to, ko nevari noturēt. Kas gribēs, tas aizies tāpat. Bet es tik un tā ceru, ka arī man reiz paveiksies, un kādēļ gan lai tā nenotiktu?

ESMU IEMĀCĪJUSIES, KA BŪT VIENAI NAV TAS PATS, KAS BŪT VIENTUĻAI
Godīgi? Es nevaru atcerēties pēdējo reizi, kad jutos vientuļa. Man ir lieliska dzīve – darbs, ka ļoti patīk, lieliski draugi un draudzenes, ģimene, māsas, brāļi, kuriem jau ir savas ģimenes, krustbērni, kurus ļoti mīlu. Man ir skaisti iekārota dzīves vieta. Tā ir tieši tāda, kādu vēlos es, līdz katram sīkumam. Brīžos, kad neesmu darbā, kopā ar draugiem vai pie saviem mīļajiem, es lutinu sevi – iedzeru labu vīnu, palasu labu grāmatu (tās ir mana vājība), dodos iepirkties vai uz kādu labu skaistuma procedūru. Ticiet – savos 40 es zinu, kas man patīk, kas nē. Es zinu kā palutināt sevi un kā baudīt dzīvi, jo tā taču ir tik skaista!

MANI DRAUGI UN TUVINIEKI IR MANA ĢIMENE
Man ir māte un tēvs, brālis un māsa, viņu bērni, kas ir mani krustbērni. Viņu ģimenes ir arī manas ģimenes, jo visus svētkus pavadām kopā. Man ir lieliskas draudzenes – dažas, bet pašas labākās. Man ir arī draugi vīriešu kārtas. Esmu pateicīga viņiem par to, ka viņi ciena manu dzīvi un neuzbāžas ar nevajadzīgiem jautājumiem. Jā, savos 20 es nekad nevarēju iedomāties, ka savos gandrīz 40 vēl nebūšu māte. Savos 30 es vēl arvien nedomāju, ka savos 40 būšu viena. Bet te es esmu – man ir gandrīz 40, nav otrās puses un nav arī bērnu. Bet – vai tamdēļ es esmu kādā veidā apdalīta no dzīves puses? Ziniet – es tā īsti nejūtos!



Saistītie raksti

Atvaļinājumu pavadam ATSEVIŠĶI – ko IEGŪSTAM?

Sieviete + vīrietis = draudzība?

VIENTULĪBA - kāpēc no tās jābaidās?

Kā sarunāties ar VĪRIETI, lai viņš tevi SAPRASTU - 7 likumi

PIEDOŠANAS smagums – 3 dažādas pieredzes



Pastāsti draugiem: draugiem.lv twitter.com twitter.com

> Komentēt

Nez (viesis), 2014. gada 14. marts, 14:33

Skarbi... neticu, ka viņa ir laimīga.

Ziņot par nekorektu komentāru
hmm (viesis), 2014. gada 14. marts, 15:32

Izklausās kā pilnīgs izdomājums. Ja viņa patiešām eksistē, tad noteikti tā ir sieviete ar kompleksiem.

Ziņot par nekorektu komentāru
Nikita (viesis), 2014. gada 14. marts, 16:49

Domājat, ka tā ir konkrēta sieviete? Es domāju, ka tas ir par tēmu - viena 40 gados, vispārēji

Ziņot par nekorektu komentāru
Hmmm (viesis), 2014. gada 14. marts, 23:25

Man ir 27, bet es jau gadus 5 esmu viena. Esmu izgājusi dažādas fāzes sākot ar man nevienu nevajag, tad traku ballīšu un vienas nakts sakaru periodu, tad izmisīgu ķeršanos pie jebkura vīrieša, bet tagad es baudu savu vienatni. Jā, es gribētu būt attiecībās, ar bērniem un tā tālāk, bet man tā nav. Nu nevar raudāt katru dienu, jāiemācās baudīt dzīve, kāda tā ir. Man gan sirdī kaut kur ir pārliecība, ka tā vienatne nebūs mūžīga, tāpēc šādi raksti pat nedaudz biedē. Ka var arī palikt viena...

Ziņot par nekorektu komentāru
agnese (viesis), 2014. gada 16. marts, 16:00

100% tieši tā :)

Ziņot par nekorektu komentāru
1  2  3  4  5  6  


kontakti    |    reklāma    |    espati.lv    |    kļūsti par autoru    |    saistību atruna