Sievietēm kā būtnēm, kas sakrājušos emociju un sirdssāpju nastu visbiežāk mēdz norunāt nost, ir jāuzmanās, lai nesarunātu lieku. Apskati populārākos gadījumus, kad visbiežāk sanāk par daudz runāt, reizēm pat negribēti un neapzināti. Varbūt arī tu esi kādreiz nonākusi līdzīgā situācijā.
Nepamatota uzticēšanās
Ir cilvēki, kurus mēs pārāk labi nepazīstam, bet sarunas raisās viegli. Ar viņiem var parunāt gan nenopietnas un virspusējas lietas, gan kādu šaurāku nozari. Veikli plūstošā saruna rada mānīgu priekšstatu par savstarpēju uzticēšanos. Pēc sarunas tu vari pat nepamanīt, ka būsi izstāstījusi par sevi gana daudz personīgas informācijas, bet par partneri beigās nezināsi neko. Protams, vairumā gadījumu tam reālu seku var nebūt. Tomēr ir cilvēki, kas šādu uzticēšanos var izmanto, bet cietēja un arī vainīgā izrādīsies pati.
Vientulība
Atsevišķos dzīves posmos, saskaroties ar vientulības sajūtu, rodas vēlme vairāk komunicēt ar apkārtējiem cilvēkiem. Ja tev ir sakrājies daudz stāstāmā, bet nav ar ko tajā dalīties, tu meklē kādu klausītāju. Par upuri var kļūt pat pārdevēja, kas pateikusi ko vairāk par standarta „Labdien! Paldies par pirkumu!”, tavuprāt, aicinot uz plašāku sarunu. Šādos brīžos vari ļauties pārlieku lielai emocionalitātei un stāstīsi par visu savu dzīvi tik ilgi, kamēr sajutīsi iekšēju tukšuma sajūtu – vairs nav, ko stāstīt. Diemžēl šī tukšuma sajūta tāda arī paliks. Nejauš garāmgājējs nespēs sniegt to, ko patiesībā gaidi – sirsnīgu sarunu, kur tiec uzklausīta un arī sadzirdēta.
Klusuma pauzes
Starp tikko satiktiem vai pavirši pazīstamiem cilvēkiem ir pāris standarta tēmas. Tā teikt, parunāsim par laika apstākļiem. Šādi temati noder nelieliem, īslaicīgiem kopā būšanas brīžiem. Ja gadās ilgāku laiku pavadīt saistīti, rodas mulsuma pilnas klusuma pauzes, kad īsti nav ko teikt. Lielākā kļūda, ko pieļaujam – sākam stāstīt par sevi, savu dzīvi un privātām lietām. Var jau būt, ka dažiem tas neliekas nekas traks. Tomēr, vai uzskati, ka tavai dzīvei jākļūst par tēmu ar ko izklaidēt garlaikoto publiku?
Es tev, tu man
Kā noskaidrojām, ir cilvēki, kas gatavi par sevi izstāstīt jebkuram, kurš klausās. Uzmanies, ja tu esi izvēlēta par klausītāju, un nespēlē pingpongu – es tev, tu man. Daudzkārt pieredzēti gadījumi, kad uzklausot kāda bēdu stāstu vai lielo atklātības mirkli, jūties kā parādnieks. Cilvēks tev ir uzticējies, atklājis tādas lietas, un gaida tādu pašu rīcību no tavas puses. Atceries, kas tas nav tavs pienākums.
Mirkļa emocija
Tikko sastrīdējies ar vīru, sakliedzi uz šefu, draudzene tevi aizvainoja. Pirmās dusmas uzšaujas augstāk par veselo saprātu, iekšā viss vārās un tā vien gribas, kā izlādēties. Sliktākais variants ir uzreiz kādam to izstāstīt. Jā, vieglāk paliks. Tomēr, kad būsi nomierinājusies, sapratīsi, vai šim cilvēkam bija jāzina, par ko strīdies ar vīru, vai ka draudzenei ir tik un tik slikto īpašību. Mirkļa emociju uzplūdos mēs mēdzam sarunāt daudz liekas informācijas. Labāk ir uz mirkli iziet svaigā gaisā, saburzīt kādu papīra lapu vai izdomāt iemeslu, lai paskraidītu augšā lejā pa trepēm, tādejādi novadot dusmas.
Mēles atraisītāji
Ballītēs, vīna vakaros un citos pasākumos, kur var baudīt alkoholiskos dzērienus, cilvēki kļūst atraisītāki. Brīvāka kļūst ne tikai uzvedība, bet arī mēle atraisās, stāstot par to, ko derētu noklusēt.
Sākot runāt par sev tuvām tēmām, jāizvērtē cilvēks, ar ko runā. Jāsaprot, cik personīgi tas ir, cik daudz viņam uzticies, vai izstāstītais nevar vērsties pret tevi pašu, ko tu vēlies panākt to pasakot un vai vēlāk nebūs jānožēlo teiktais.
Saistītie raksti:
7 lietas, kuras nekad nav jāstāsta citiem
