Kad tu beidzot apprecēsies?!

Ja agrāk apprecēties un ietērpties baltajā sapņu princeses kleitā bija teju vai katras jaunas meitenes sapnis (ar piebildi – gribu izet pie vīra pēc iespējas ātrāk), pēdējo gadu tendence rāda, ka arvien vairāk sieviešu izvēlas dzīvot vienas vai attiecībās, kas nav oficiāli noformētas. Jā, var gadīties arī tā, ka neprecētas sievietes statuss nav gluži izvēlēts, tāpēc jautājums par neprecētās statusu var šķist vēl netaktiskāks.

Tāpat kā nerimstoša aizraušanās ar pretējo dzimumu vīriešiem tiek piedota un attaisnota ar viņu donžuāna būtību un alkām pēc brīvības, bet sievietēm gluži vienkārši jāsamierinās ar raksturojumu – padauza, arī vienai būt sievietei ir sarežģītāk. Vecpuisis ap gadiem 30 ir pilnīgi normāla parādība – izskriesies, nomierināsies, savāksies, un galu galā, ja nē, nu un – baudīs dzīvi viens, jo viņš taču noteikti spēs sev kādu sameklēt, ja tikai gribēs. Bet sieviete…Viņa ir viena, viņai ir jau pāri trīsdesmit, izklausās, ka te kaut kas nav kārtībā. Un viņai ir arī kaķis?! Nožēlojami.

Liena. “Man ir 32 gadi un esmu neprecējusies. Bez bērniem. Un jau kādu laiku sabiedrība man liek par savu statusu un dzīvesveidu kaunēties. Pēdējo gadu laikā esmu secinājusi, ka cilvēki mēdz būt nepieklājīgi, netakstiski un nežēlīgi, uzdodot jautājumu “kāpēc tu vēl neesi precējusies?”. Un, ja agrāk es par to nebiju aizdomājusies un īpaši neiespringu, jo jūtos jauna, aktīva, nesūdzos ne par sūri grūto likteni, ne arī lieko svaru, tagad esmu sākusi pieķert sevi pie domas, ka arvien biežāk sāku sevī meklēt kaut kādas vainas. Mani apprecināt grib visi, sākot no manas vecmāmiņas un mātes, beidzot ar bijušajām kursa biedrenēm un darba kolēģiem. Es tikai īsti nesaprotu, kāpēc man jājūtas slikti tāpēc, ka jūs gribat ievietot mani kaut kādā iedomātajā sabiedrības rāmī. Un, kas ir pats svarīgākais – es nesaku, ka man riebjas vīrieši un nekad negribētu bērnus. Gribētu, kāpēc nē? Bet manuprāt esmu izdevīgākā statusā par, piemēram, divām šķirtajām māmiņām manā darba vietā, kuras abas vēl nav sasniegušas pat 30 gadu vecumu, un viena jau audzina veselas divas atvases! Es saprotu, ka dzīve met līkločus, es nenosodu, tāpēc turiet muti arī jūs, precētie un šķirtie. Man ir bijušas attiecības, esmu arī īsu laiku dzīvojusi kopā ar vīrieti, bet šīs attiecības pajuka - nu nesanāca, un ko gan es gados divdesmit sapratu no dzīves. Neko. Tagad tieši tā – dzīvoju ar kaķi, atbilstu sabiedrības uzskatam par vecmeitu ar kaķi. Nu un? Varētu kāds precēties mudinātājs padomāt par to, ka kādai šis jautājums patiešām var būt ļoti sāpīgs, bet man tas ir bezgala apnicīgs, goda vārds. Un iespējams, ja šis process man kādreiz šķita gluži normāls turpinājums attiecībām, tad tagad, pateicoties maniem mīļajiem radiem un citiem rūpju māktajiem, es sāku pārdomāt, vai man vispār to vajag. Jebkad.”

Bet ne jau tikai vientuļie (lasīt – bez pastāvīga partnera) tiek pakļauti šim pārbaudījumam. Iztaujāti un bakstīti tiek arī pāri, kuri izvēlējušies būt kopā bez oficiāli parakstīta dokumenta vai arī vienkārši to vēl nav izdarījuši, bet gaida īsto brīdi. Tas gan nav vēlamais scenārijs vecākiem, kas nevar vien sagaidīt mazu kājiņu dipoņu pa viesistabas grīdu un arī draudzenes ir sašutušas – ja jau viņš tevi mīl, kāpēc negrib precēt?

Dana (29). “Ar draugu esam kopā jau vairāk nekā piecus gadus. Jautājumu, kāpēc neprecamies, protams, esam saņēmuši. Tas notiek katros Ziemassvētkos, kad apciemojam savus vecākus. Nevar nepamanīt tos satrauktos skatienus, kad veru vaļā savu mazo dāvanu kastīti, tikai tur ir bijuši auskari un citos svētkos kuloniņš. Godīgi sakot, reiz pat pati nobijos, jo īsti nezinu, vai tajā brīdī būtu gatava teikt jāvārdu. Man laulība asociējas ne tikai ar mūžīgu mīlestību, bet arī ar kaut kādām materiālām saistībām un bērniem. Es esmu simtprocentīgi pārliecināta, ka pēc mūsu kāzām sāktos tirpināšana – kad jums būs bērni? Dziļā jaunībā brīnījos par jocīgajiem ārzemniekiem, kas precas 35 gadu vecumā, un bērni dzimst pat pēc četrdesmit. Tagad, kad esmu jau šajā pasaulē padzīvojusi un redzējusi, kā tas ir – pelnīt pašai un iekārtot savu dzīvesvietu, saprotu, ka viss nemaz nav tik vienkārši. Apkārt man ir daudz piemēru, kā jauniņie sitas un peras, lai tikai samaksātu, sagādātu visu vajadzīgo bērnam, paēstu paši, un galu galā šāda ģimene izjūk, jo ir tikai viens vienīgs stress. Man ir iespēja izvēlēties un precēties/dzemdēt, kad to vēlēšos es. Protams, mums par šo tēmu ar draugu ir bijušas sarunas. No draudzenēm biju saklausījusies, ka manam vīrietim droši vien līdz galam nav skaidrs, ko viņš no manis grib un vai vispār mani grib, tā teikt, uz visu mūžu. Tā kā biju mazliet iedzērusi, tajā vakarā arī izspēru visu laukā. Nākamajā rītā sajutos nožēlojami un ne savā ādā, un arī mans draugs par mani bija pārsteigts. Sapratu, ka patiesībā es nemaz nepaudu savu nostāju šajā jautājumā, bet gan draudzeņu. Un vēl – mūsu attiecības nav bijušas ideālas visu laiku. Ir bijuši arī daži kāzusi ar citām sievietēm viņam un citiem pielūdzējiem man, bet laika gaitā viens otru iepazīstam caur visām šīm nepatikšanām. Zinu viņa īpatnības, zinu, par ko vērts taisīt skandālu un par ko nē. Esmu pārliecināta, ka gada laikā cilvēki viens otru pilnībā nevar iepazīt, mūsu gadījumā, tam pat vajadzēja ilgāku laiku.

Mans secinājums ir viens – ja mēs vēl ilgāk tapsim terorizēti, apprecēsimies slepus, nevienam nesakot, vai arī to nedarīsim vispār. Man ir ļoti žēl, ka ir pāri, kuri iet pie altāra tieši sabiedrības spiediena dēļ, īsti līdz galam nesaprotot, vai abi tiešām to vēlas, un izdara pārsteidzīgu lēmumu. Un šie cilvēki parasti ir tie, kas krata ar pirkstu citiem – nu taču nāciet pie prāta un savediet kārtībā savu dzīvi! Ziniet, ejiet ellē! Kāpēc jūs nevarētu rūpēties par savējo? Arī precētiem pāriem, kad tie nodzīvojuši vairākus gadus bez bērniem, mēdz jautāt, vai tad neesat jau divatā iztrakojušies. Bet, ja nu šim pārim nemaz nevar būt bērnu? Viņi to negrib paziņot visai pasaulei, un varbūt bez bērniem nemaz nejūtas nelaimīgi. Bet šie jautājumi spēj cilvēkiem likt sajusties nepilnvērtīgiem. Tāpēc vienkārši ieteiktu katram rūpēties par savu laimi un priecāties, ja kāds uzaicina uz kāzām vai bērna kristībām.”

Iemesli tam, kāpēc kāda no mums vēl nav precējusies, ir dažādi un dziļi personiski. Vienīgajam cilvēkam, kurš patiešām drīkstētu uzdot jautājumu “kāpēc tu neesi precējusies” un saņemt uz to atbildi, būtu jābūt tev pašai. Ja esi uz to atbildējusi vai arī neesi, tu vari izlemt, vai vēlies dalīties savās atklāsmēs ar citiem. Skaļi izdarīt secinājumus par kādas citas izdarīto izvēli laikam tomēr nebūs korekti, un tu taču nevēlies pazaudēt labu draudzeni, vai ne?