|
|
Droši vien, ka daudzām no mums dzīvē nācies nonākt tādā kā neveiklā situācijā - esi lieciniece kaut kam, ko tev nemaz nebūtu bijis nedz jāredz, nedz jādzird vai jāzina. Ko iesākt, ja tomēr pie tevis nonākusi kādam citam tik svarīga, bet ne patīkama informācija? Un vai klusēšana ir melošana?
Scenāriju šai situācijai ir simtiem. Šoreiz apskatīsim tikai dažus, mēģinot atrast atbildi uz jautājumu "jārunā vai mīļā miera labad jātur mēle aiz zobiem?"
Agnese: Esmu vairākkārt piedzīvojusi "klasiku". Pieķēru savas draudzenes ilggadējo puisi ar citu meiteni dienā, kad viņam bija jābūt pie vecākiem citā pilsētā. Viņš mani neredzēja un es ātri vien taisījos no tās vietas prom. Tas, ka viņiem bija tuvas attiecības, bija redzams uzreiz. Vieta gan nebija īpaši publiska - mazs tējas namiņš ar niecīgām izredzēm satikt kādu paziņu, bet redz, kā tomēr gadījās. Toreiz es nezināju, kā rīkoties. Biju totāli apmulsusi un izlēmu klusēt. Pagāja vēl pusgads un šis pāris izšķīrās, draudzene par paralēlajām attiecībām bija uzzinājusi no citiem avotiem. Protams, man bija sirdsapziņas pārmetumi par klusēšanu, jo vēlāk, kad jau varēju pret viņu būt atklāta, saņēmu pārmetumus, ka neesmu bijusi laba draudzene. Otrs variants bija daudz sarežģītāks. Atklāju, ka mans precētais brālis ik pa laikam dodas piedzīvojumos. Ar brāļa sievu man ir ļoti labas attiecības, bet nevarēju arī šoreiz sadūšoties sarunai. Runāju ar brāli. Kopš tās dienas viņš ir ļoti tramīgs, izvairās no manis, un tajā mājā vairs neesmu biežs ciemiņš. Pieļauju, ka brālis savas gaitas turpina.
Emīls: Man kopš skolas gadiem ir bijusi laba draudzene, bijām bariņš jauniešu, kas visu vidusskolu un augstskolu kopā nodauzījāmies. Divi no tiem - mana vecā skolas biedrene un čoms no augstskolas sagāja kopā un nu jau nodraudzējušies četrus gadus. Dzīvo vienā dzīvoklī, tā sakot, vada vienu saimniecību, bet Māris (draugs) man atklāja, ka viņam ir arī cita simpātija. Negribot un negaidot ar to zaķi arī iepazinos. Viss jau labi, bet kaut kā nejauki tas viss pret to otru cilvēku. Džeku solidaritāte ir svēta lieta, nevienam sūdzēties neskriešu, tikai nez kāpēc, kad tiekamies visi kopā, man ir sajūta, ka esmu tāds kā nodevējs.
Marita: Es reiz biju iepatikusies savas draudzenes vīram un bērna tēvam. Uzmanību viņš man izrādīja, draudzenei klāt neesot. Toreiz vēl viņi nebija ne precējušies, ne arī kļuvuši par vecākiem. Draudzenei toreiz to neteicu, zināju, ka viņai būs sāpīgi un, visticamāk, viņa nevēlēsies kontaktēsties ar mani, jo saskatīs konkurenti. Es, protams, nekādās attiecībās ar šo vīrieti neielaidos. Īsi pēc tam viņi tomēr apprecējās, jo draudzene palika stāvoklī. Tā kā zināju, ka šis vīrieties nav nekāda Dieva dāvana, par šādu iznākumu nepriecājos. Un man bija taisnība. Pēc 3 gadu ilgām laulībām pāris pēc vīra iniciatīvas izšķīrās. Atkal sākās zvani man, aicinājumi satikties. Es to neesmu draudzenei teikusi, kā nekā mūsu abu ģimenes visu šo laiku savā starpā draudzējās. Negribas viņu aizskart, zinu, kā viņa pārdzīvoja. Tikai neliek mieru doma, ka varbūt varēju viņai atvērt acis jau sākumā. Bet, vai viņa man noticētu, grūti pateikt.
Maija: Bieži esmu dabūjusi pa degunu, izdarot sev lāča pakalpojumu un metoties par aizstāvi kādam, kurš nespēj pavērt muti un sevi aizstāvēt. Darbā bija neciešams priekšnieks, kurš regulāri terorizēja darbiniekus. Visi bija gaužām sabijušies, neapmierināti, vārdu sakot, dzīvoja stresā. Tā kā esmu taisnības cīnītāja, saņēmos un atklāti pateicu priekšniekam visu, kas uz sirds - ka tāds vadības stils darbiniekos izraisa šausmas, visi ir pārbijušies, gaisotne ofisā drausmīga... Un ko jūs domājat? neguvu nekādu atbalstu no pārējā "bara". Paliku viena ar savām pretenzijām kā stulbene. Jo pārējie aiz pārbīļa izlikās, ka nesaprot, par ko runāju. Nožēlojami. Šī gan dzīvē man nav pirmā reize. Esmu arī gribējusi izlīdzēt cilvēkam, zinot, ka otra puse krāpj. Draudzība pārtrūka, jo ļaunā biju es - ģimenes laimes apskaudēja, skandāla cēlāja, fantazētāja un blablabla. Pēc kāda laika tas viss tāpat beidzās ar paredzmo rezultātu. Saņēmu telefona zvanu ar atvainošanos: "Piedod, man vajadzēja tevi klausīt." Bet kopš tā laika esmu sapratusi, ka esmu pati savas laimes kalējs. Atbildu par sevi, ne par citiem.
Teikt vai klusēt, melot vai runāt patiesību? Katrai noteiktai situācijai būs savi apstākļi un blakus faktori, no kuriem vadoties, tu izdarīsi izvēli. Protams, ļoti izdevīgi piekopt taktiku "nebāžu degunu svešās darīšanās", bet vai patiešām draugs ir svešinieks, jāizlemj mums pašām. Zinām arī zelta pamatlikumu - nedari citam to, ko negribētu, lai nodara tev, tātad nemelo otram... Tikai - vai klusēšana ir melošana? Un kā domā tu?
|
Meli - mūsu psiholoģiskās veselības indikators
Meliem īsas kājas! Bet varbūt tomēr ne?
Liekam jaunu bildi iekšā
Tu man melo?
Kāpēc mēs krāpjam?
|
