espati.lv

MUMS ir dienesta ROMĀNS - ko tālāk?

MUMS ir dienesta ROMĀNS - ko tālāk?

Autors: Agrita Bikaviņa, espati.lv
Foto: fotalia.com
2009. gada 3. marts

>   Izdrukāt
>   Nosūtīt
Attiecības darbā mūždien bijusi  populāra tēma gan daiļliteratūrā, gan ļaunām mēlēm, taču – arī realitāte. Lai gan sabiedrībā (un kur nu vēl kolektīvā) uz to joprojām skatās mazliet šķībi, īpaši, ja romantiskas attiecības valda starp priekšnieku un padoto, tās tomēr pastāv.  Gan jau katra no mums kādreiz mazliet nicīgā smīnā savilktām lūpām ir novilkusi frāzi: „Eh, šitiem jau te baigais dienesta romāniņš...” Un tikpat ticami kādreiz, nejauši pieskaroties kolēģa rokai, vēderā, ne saukti, ne aicināti, parādījušies nemierīgi tauriņi...

Mēs dzīvojam laikā, kad darbs ir teju svarīgākā dzīves daļa – nemitīgi skrienam kā vāveres ritenī, nereti vēlu vakarā attopamies vēl birojā, uz ielas vienmēr pa rokai tālrunis... Nav brīnums, ka neatliek laika pamanīt garāmgājēja neticami zilās acis, kur nu vēl uzsmaidīt.  Tomēr, lai par kādām karjeristēm mēs sevi taisītu, dienas beigās tomēr iedomājamies, cik jauki, ja būtu kāds, kam atslīgt blakus, kāds, kurš palīdzētu aizmirst visas nebūšanas...  Vai brīnums, ka šis kāds tiek atrasts darbā – starp cilvēkiem, ar kuriem kopā ne tikai pavadām lielāko daļu sava laika, bet  ar kuriem, loģiski, mūs vieno arī kopīgas intereses. Taču kas notiek tālāk? Vai ir prātīgi jaukt biznesu ar jūtām?

Attiecības darbā – lielākā kļūda vai ceļš uz laimi?

Jāatzīst, biežāk sastopams uzskats, ka mīlestība darbā lemta pilnīgam fiasko. 

Kad, iepriekš nebrīdinot, apjautājos par viedokli kolēģim Uldim (27), viņš teju vai iebrēcas: „Nē, nekad vairs!!!” Viņam šāda pieredze esot bijusi un ir skaidrs, ka tas ne vien esot neizturami, bet arī traucē gan darbam, gan attiecībām. Par lielāko problēmu viņš atzīst nemitīgo kopā būšanu: „Ja vakarā mājās jāredz tā pati seja, kas visu dienu, tas jau ir ārprāts. Un par ko parunāsi – par to, kā darbā gāja? Nē, taču! Tad vēl dažādas peripetijas kolēģu starpā, kam gan tas vajadzīgs?”

Negatīvi noskaņota ir arī Paula (24): „Tiklīdz kļuvām par kaut ko vairāk nekā tikai kolēģi, pamanīju, ka vairs nevaru izturēt, ja viņš man dod darba uzdevumus vai pārbauda izdarīto – griezu zobus pie katras viņa pavēles. No sākuma viņš vēl centās ar mani auklēties un meklēja ceļus, kā to maigāk pasniegt, taču ar laiku vienkārši kļuva nikns un atteicās saprast manas problēmas. Lieki teikt, ka ātri sāku meklēt citu darbu.”

Ne tik viennozīmīga ir Džeina (25). Lai gan attiecības darbā bijusi viņas sāpīgākā pieredze, tās viņa atcerēsies vienmēr – gan satraukumu, gan skaistos mirkļus, gan asaru straumes.

Romāns aizsācies pavisam nejauši – kādā kopīgā darba izbraucienā viņa pacēlusi acis un viņa skatienā ieraudzījusi kaut ko satraucošu. Tālāk jau aizgājis īsts karuselis, un viņa pat lāgā nav varējusi izsvērt visus par un pret – jūtām nepavēlēsi, turklāt smadzenes vienmēr prot atrast labus attaisnojumus un argumentus visam.

Džeina atzīst, ka darbā romantiskas jūtas tomēr traucē un nošķirt biznesu no privātās dzīves ir milzīgs darbs: „ Ir ārkārtīgi grūti būt profesionālam – izturēties kā kolēģim pret kolēģi. Dodoties pie viņa, pārņem milzīgs uztraukums, darba situācijās gribas parādīt sevi labāku un gudrāku, nekā varbūt patiesībā ir, visu laiku gribas attaisnoties par sevi un par to, ko uzdodu viņam darīt.”

Tomēr ārpus darba tas attiecībām neesot traucējis. Kā saka pati Džeina, randiņos tomēr aizmirsies, ka šis cilvēks iepazīts darbā – tai brīdī viņš ir kāds, kurš ir viņā ieķēries, nevis tas cilvēks, kuram no rīta lūgts uztaisīt maketu.

Turklāt dažbrīd arī darbā tas visu padarījis krāsaināku: „Tas kopējais noslēpums, ka zini, kāpēc viņš tieši tagad iet pēc kafijas vai sēž un  lasa avīzi, tas, kā pēc lieliskas kopā pavadītas nakts klausies, kā kolēģi pārrunā, kas gan noticis ar VIŅU – izskatoties pārlaimīgs un dziedot, kad nosūti viņam oficiālu e-pastu, uz ko saņem atbildi, kas nepavisam nav saistīta ar darbu...”

Tomēr neciešami grūti esot tikt galā ar greizsirdību – lai arī ar prātu saproti, ka koķetē visi, esot tomēr neizturami noskatīties, kā mīļotais izsaka komplimentu vai piemiedz ar aci citai: „Ar esošajām kolēģēm vēl ir mazliet vieglāk – izdodas sevi pārliecināt, ja viņš ar tām nav gulējis līdz šim, tad negulēs arī tagad. Bet pavisam cita lieta ir JAUNĀS kolēģes, kuras, protams, arī neaizmirsīs uzvilkt īsāku svārciņu un, gurnos šūpodamās, nodefilēt gar viņa galdu.”

Lai cik sāpīgas būtu izvērtušās šīs attiecības, Džeina atzīst, ka strādāšanai kopā ir arī savas ļoti pozitīvās puses: „Pirmkārt, šis cilvēks var patiešām saprast manas problēmas darbā un palīdzēt ar reālu padomu. Kāds, kurš dzīvē nodarbojas ar pilnīgi kaut ko citu, to nevarētu. Tikai vai nu pateiks, ka viss būs labi, vai arī otrādi – atcirtīs, ko es ņemos. Otrkārt – vakarā atklājas visas kārtis. Un, ja esat dažādos departamentos, no vīrieša var uzzināt, kā vienā nodaļā domā par otras darbu, kas kolēģiem nepatīk un besī utt. Man tas ir ļoti palīdzējis.”

Lai arī šim stāstam laimīgo beigu nav – viss beidzies ātri un sāpīgi, vīrietis drīz vien apprecējis savu ilggadējo draudzeni. Aizmirst viņu meitenei nav izdevies vēl ilgi,  tomēr viņa nenoliedz iespēju, ka kādreiz atkal teiks attiecībām darbā: „Tas tomēr ir forši. Turklāt darbā mēs pavadām ļoti daudz laika, un neviens nevar saprast tevi labāk kā cilvēks, kurš arī ar to visu ikdienā saskaras.”

Kad uz spēles nākotne jeb kopīgs bizness

Attiecības darbā var nebūt arī likteņa piespēlēta nejaušība vai akla pakļaušanās jūtām. Tas var būt pārdomāts lēmums – kopīgs bizness. Un patiešām, ja privāto dzīvi no darba nodalīt būtu tik neiespējami, diez vai pastāvētu tik daudz veiksmīgu ģimenes uzņēmumu.

Uno, kurš kopā ar sievu veiksmīgi vada kopīgu uzņēmumu, stāsta, ka visa sāls ir atbildībā: „Starp strādāšanu vienā darbvietā un kopīgu biznesu ir milzīga atšķirība. Atbildības līmenis ir pilnīgi cits.  Mēs nevaram viens otru atlaist no darba, mums ir jāpieņem lēmumi ar daudz lielāku atbildību, jo aiz katra no tiem stāv mūsu ģimene. Sagāžoties biznesam, var sagāzties ģimene un otrādi. Risks ir pārāk liels. Ir jāspēj neielaist darbu mājās.”

Tas, protams, nav viegli, jo nesaskaņas rodas, un cilvēki bez tā nebūtu cilvēki, bet tām jāpaliek darbā – mājās bērniem neinteresē, kur rodas nauda, viņiem ir vajadzīgi vecāki – tā ir pilnīgi cita uzmanība un rūpes, kas nepavisam nav saistītas ar darbu.

Par vienu no izdošanās stūrakmeņiem Uno uzskata viņu abu spēju pateikt visu tieši, varbūt pat skarbi un līdz galam: „Tā, manuprāt, ir lieta, kas ļoti daudziem pāriem pietrūkst. Ļoti daudzās attiecībās tiek noklusēts vai ne līdz galam pateikts daudz kas. Tas finālā sakrājas, un tad vadzis lūst. Mums ir vienkārši – nepateiksi līdz galam, dabūsi divreiz smagāk. Gan darbā, gan privātajās attiecībās.” 

Tādējādi situācijas tiek risinātas, nevis noklusētas. Ja viens no pāra ir neapmierināts un kaut kam nepiekrīt, tas netiek slēpts un par to pēc tam nesāp galva un nespiež sirdi. Galu galā, veiksmīgs iznākums ir abu vadošais motīvs.

Neizbēgami uzņēmumā var  rasties  arī strupceļa situācijas, kad katram ir savs viedoklis, no kura gatavs atkāpties nav ne viens, ne otrs. Uno stāsta, ka tieši šādu gadījumu dēļ uzņēmumā balsstiesības ir vēl trešajai neieinteresētajai personai, kas palīdz šīs situācijas veiksmīgi atrisināt.

Kā saka pats Uno – mums nav subordinācijas, mums ir atbildības. Kopīgā uzņēmumā sen vairs nav aktuālas sarunas par neizdarītām lietām un dusmīgs boss, kurš var atlaist no darba. Šeit katra neizdarīta lieta var atsaukties uz ģimenes budžetu un bērniem. Un tas jau ir pilnīgi cits iesaistīšanās līmenis.

Rodas jautājums, kā tad paliek ar katra privāto telpu, ja gan darbā, gan mājās pāris ir kopā.  Tam, kā saka Uno, viņam ir futbols un alus ar draugiem, savukārt sievai – savas lietas. „Bez tā viss sen jau būtu beidzies. Cilvēki, kuriem nav savas sociālās dzīves, noved attiecības līdz iznīkumam ļoti īsā laikā.” Darbu savukārt par sociālo dzīvi, pēc Uno domām, uzskatīt nevar. „Tur jau ir tā problēma, ka cilvēki šīs lietas jauc. Darbā ir darbs un cits atbildības līmenis. Tiem, kuriem darbs ir sociālā dzīve, korporatīvās pirtis Jaungada ballītēs pārvēršas par svingeru klubiem. Būtu daudz mazāk problēmu, ja cilvēki nejauktu šīs lietas.”

Jautāts,  vai viņš joprojām izvēlētos veidot kopīgu biznesu ar savu dzīves partneri, Uno atbild – jā, noteikti.  Pāris pragmatisku lietu varbūt tiktu organizēts savādāk, taču par kļūdu šo lēmumu viņš noteikti neuzskata.

Attiecības darbā – slikti vai labi? Atbildes uz šo jautājumu nav – ir gan labas, gan sliktas un arī sliktākas pieredzes. Tāpat kā ar visu citu. Drīzāk jautājums ir konkrētās attiecības un tas, uz kā tās ir būvētas. Ja vien pietiek motivācijas, jebkurus šķēršļus var pārvarēt, jebkuru defektu (ja vien par tādu var dēvēt kopīgu darbu) var pārvērst par efektu, turklāt, apvienojot spēkus, taču var sasniegt daudz vairāk! No mums pašām atkarīgs, vai pārvarēsim savu egocentrismu, vai spēsim samierināties ar skaistām kolēģēm un nīgrāku toni darbdienas beigās. Galu galā jebkuras attiecības ir balstītas uz konkrētām pamatvērtībām – cieņu, atklātību, otra privātās telpas respektēšanu, atbildību, iejūtību, sapratni... Uzskaitījumu varētu turpināt vēl daudz. Ja nebūs tā, nebūs iespējams ne kopīgs darbs, ne atpūta, ne arī... dzīve.



Saistītie raksti

Kāpēc VIŅŠ pēc seksa UZREIZ aizmieg?

Mobings – kā pret to cīnīties?

5 situācijas, kad šķiet - MANAM darbam nav nekādas JĒGAS

Darbam birojā - arī pozitīvas iezīmes?

Izplatītākie ATTIECĪBU uzlabošanas ieteikumi - ko par tiem domā VĪRIEŠI?



Pastāsti draugiem: draugiem.lv twitter.com twitter.com

> Komentēt

shambala, 2009. gada 5. marts, 01:14

es ar savu dienesta romānu dzīvoju kopā jau kuro gadu :)) un vispār - ja kkas izveidojas un saproti, ka ir riktīgais, vienam no jums ir jāiet no tā darba prom. tad - gan attiecības kārtībā, gan darba lietas necieš

Ziņot par nekorektu komentāru
zemuudene, 2009. gada 5. marts, 10:38

Liekas, es tomēr negribētu, lai visu laiku darbā mēs būtu kopā, bet kas zina...nav bijusi tāda situācija. Grūtāk laikam, ja viens otram ir padotais, tad var rasties visādas problēmas.

Ziņot par nekorektu komentāru
jogijs, 2009. gada 5. marts, 12:29

Es arī esmu ļoti laimīga kopā ar savu dienesta romānu:))

Ziņot par nekorektu komentāru
zebest, 2009. gada 6. marts, 13:09

hmmm, nav nevienā darba vietā pat bijuši kandidāti uz tādu romānu. strādaju gandrīz tikai ar sievietēm un mazos kolektīvos. A žēl :D

Ziņot par nekorektu komentāru
Niks (viesis), 2009. gada 19. maijs, 08:41

Savukārt mans dienesta romāns ir pats romantiskākais,kaut gan vairs tur nestrādāju,bet viss tomēr turpinās,mēs ikdienas neēsam kopā ,bet tie mirkļi ko pavadam abi,ir brīnīķīgi,lai nākamajā dienā varētu vienkārši lidot...

Ziņot par nekorektu komentāru
1  2  3  4  


kontakti    |    reklāma    |    espati.lv    |    kļūsti par autoru    |    saistību atruna