Ikkatra no mums kaut reizi dzīvē ir bijusi iesaistīta kādā strīdā un tā sakarā jutusies nomākta, sarūgtināta vai sadusmota. Strīdēties mēdzam gan par sadzīviskām lietām, gan par juridiskiem darījumiem. Strīds var rasties ar īrnieku, kas izmanto tavu īpašumu neatbilstoši tā mērķim; strīdamies šķirot laulību un nespējot sadalīt bērnus un mantu; konfliktējam ar darba devēju par nekorektu darba līguma uzteikšanu. Tādās reizēs visbiežāk gribās aizbēgt un atgriezties tikai tad, kad konflikts brīnumainā veidā būtu atrisinājies pats no sevis. Dzīve tomēr pierāda, ka strausa politika strīdus neatrisina, bet gan tikai pagarina agoniju un padziļina konfliktu.
Par laimi, dzīvē nekas nestāv uz vietas un problēmu risināšanai tiek piedāvāti aizvien jauni risinājumi. Viens no alternatīvajiem strīdu risināšanas veidiem, kas tikai nesen ir ienācis Latvijā, ir mediācija.
Mediācija ļauj pusēm atrisināt jebkuru strīdu, saglabājot emocionālo labsajūtu, taupot savu laiku un līdzekļus. Turklāt, to var izdarīt pat neejot uz tiesu. Bieži vien strīda patiesais iemesls ir personisks aizvainojums, neizrunātas dusmas, neiedziļināšanās otra sajūtās. Mediācijas mērķis ir cienot katras personības individualitāti, nonākt pie kopīgas vienošanās, kopīgi pieņemta lēmuma. Mediators ir divu vai vairāku personu sarunu vedējs jeb starpnieks. Mediācijas procesā strīdā iesaistītās puses pašas ar mediatora starpniecību vienojoties pieņem lēmumu, kāds būs strīda atrisinājums un apmierinās puses. Bez tam, to var darīt pat nesatiekot otru pusi. Visas sarunas tad vadīs mediators, kas uzklausīs, nodos informāciju otrai pusei, bet neieteiks konkrētu risinājumu. Tas jāatrod pusēm pašām.
Piemēram, mantojuma lietās, izvēloties tiesāšanās procesu, tiesnesis paziņo spriedumu, kas, kaut arī ir taisnīgs, tomēr rada zaudējuma sajūtu vismaz vienai no pusēm. Ar mediācijas rezultātā panākto vienošanos parasti ir apmierinātas visas puses, jo tā var nebūt atbilstoša likuma rāmjiem, taču pieņemama visiem strīdā iesaistītajiem. Ir taču iespējams, ka katrs mantinieks nemaz nevēlas saņemt mantojumu sadalītu līdzīgās daļās, bet gan kādu konkrētu lietu. Ir pierasts, ka tādās reizēs neviens nerunā par jūtām un emocijām, bet izvēlas tiesāšanās procesu kā iespēju tikt pie jebkāda risinājuma. Varbūt ir jādala vecmāmiņas vienistabas dzīvoklītis. Mantinieki ir ar atšķirīgu rocību, bet neviens neuzdrošinās atkāpties vai tieši otrādi – pieprasīt sev teorētiski nepienākošos daļu. Sarunā ar mediatoru atklājas, ka vienai strīda pusei svarīgāk par dzīvokli ir iegūt kādu gleznu, kas saistās ar vecmāmiņas jaunības dienām un nemaz nav aktuāls dzīvesvietas jautājums, taču atzīt to ir grūti, jo pastāv kāds sens aizvainojums uz otru mantinieku, kas līdz pat šim laikam nav atrisināts un cilvēciskais lepnums liedz atzīt savas kļūdas un piekāpties. Mediācijas sesijās tad arī tiek uztaustīti šie sāpīgie punkti, tie izrunāti un puse ar dažādu metožu palīdzību tiek vedināta domāt par iespējamiem netradicionāliem risinājumiem.
Strīdos par saskarsmes tiesībām ar bērniem vai uzturlīdzekļu apmēra noteikšanu mediatora palīdzība ir jo īpaši vēlama. Šī ir lietu kategorija, kas saistīta ar īpaši jūtīgu jautājumu skaršanu. Parasti puses ir ieņēmušas diezgan kareivīgu pozīciju un redz tikai savu ieguldījumu bērna audzināšanā, bet otrai pusei tiek raidīti vien pārmetumi. Mediators tad palīdz uz lietu paraudzīties no otras puses, palīdz iejusties otra ādā un brīdī, kad abas puses sajūtas uzklausītas un sadzirdētas, dzimst pārsteidzoši risinājumi, pie kādiem nenonāktu tiesas zālē.
Mediācija ir brīvprātīga. Tas nozīmē, ka visiem strīda dalībniekiem ir jāpiekrīt šim procesam un no tā var izstāties jebkurā brīdī. Ja jau ir uzsākts tiesas process, mediācijas procesā panākto vienošanos vai līgumu var apstiprināt notārs vai tiesa. Nepanākot vienošanos mediācijas ceļā, pusēm joprojām ir tiesības vērsties tiesā.
Mediācija ir iespējama praktiski visos strīdos – darba lietās, parādu piedziņā, īres un nomas attiecību jautājumos, laulības šķiršanas lietās, mantojuma strīdos, krimināllietās, strīdos būvniecības jomā, komercstrīdos u.c. Tā ir iespējama jebkurā jautājumā, ja vien cilvēki ir gatavi sarunai, bet nevar tai atrast īstos vārdus.
Mediācija, salīdzinājumā ar tiesu, ir ātrāka, lētāka, elastīgāka, tā ir neformāla un vienkārša. Mediācijā apskata visus iespējamos un pusēm svarīgos un pat sasāpējušos jautājumus, kas sekmē kompromisa panākšanu. Mediācijas izmaksas veido tikai mediatora atlīdzība, kas nav saistīta ar strīda priekšmeta vērtību. Parasti mediatora atlīdzību puses sedz vienādās daļās un šī samaksa nav atkarīga no procesa iznākuma.
Mediators ir pilnīgi neitrāla persona, viņa ieinteresētība lietas iznākumā ir tikai panākt visiem dalībniekiem pieņemamu rezultātu, bet nav būtiski, kāds tieši tas būs. Mediators ir atbildīgs par sarunu procesa nodrošināšanu, radot komunikācijai drošu un pieņemamu vidi, ieklausoties visu dalībnieku viedokļos, nevienu netiesājot, rosinot radošu pieeju risinājuma meklēšanā un virzot strīda risinājumu konstruktīvā gultnē. Mediators darbojas vienlīdzīgi pret visām pusēm un rīkojas tā, lai viņa rīcība tiktu uztverta kā objektīva pret ikvienu. Mediācijas gaitā strīds tiek pārrunāts privātās vai kopējās sesijās līdz brīdim, kad tas vai nu tiek atrisināts, vai puses vienojas par sarunu pārtraukumu vai izbeigšanu. Mediācijas procesa gaitā puses ir tiesīgas katrā laikā konsultēties ar savu advokātu, kā arī ierasties uz procesu kopā ar viņu.
Lai sekmētu mediācijas procesa izplatību, sadarbībā ar Eiropas savienības organizācijām un finansējumu, jau nākamā gada beigās Latvijā dienasgaismu ieraudzīs likums „Par mediāciju” un tiks izdarīti attiecīgi grozījumi arī ar šo jomu saistītajos likumos. Paredzams, ka jau drīzā nākotnē lielu daļu civiltiesisku un administratīvu strīdu tiesa pieņems izskatīšanai tikai tad, ja mediācijas process konkrētajā lietā izrādīsies neauglīgs. Tātad daļai strīdu mediācija kļūs obligāta, tādējādi atslogojot tiesu darbu un vienlaikus arī samazinot laiku un izmaksas, kas saistītas ar strīda izskatīšanu.
Jau tagad, slēdzot jaunus līgumus jebkurā nozarē, mēs varam paredzēt tajā atrunu, ka jebkurš strīds pirms tiesas ir risināms mediācijas ceļā. Tā ir saprātīga un uz izmaksu optimizēšanu vērsta rīcība, kas nākotnē noteikti atmaksāsies.
Ja esi gatava savu strīdu risināt mediācijas ceļā, mediatoru ir jāmeklē biedrībā „Mediācija un ADR”. Tās mājaslapā,
www.mediacija.lv, ir sadaļa Biedri, kurā atradīsi praktizējošu mediatoru sarakstu. Tāpat mediatori darbojas arī Valsts probācijas dienestā, Cietušo atbalsta centrā, Rīgas bāriņtiesā, biedrībā „Skalbes”. Samaksa par šo pakalpojumu ir vidēji Ls 30 par mediatora darba stundu (ja iesaistītas divas puses – katrai Ls 15), bet šo pakalpojumu sniedz arī bez maksas dažādu projektu ietvaros, piemēram, Rīgas bāriņtiesā. Mediatori mēdz darboties arī kā brīvprātīgie.
Tā kā Latvijā mediators vēl nav ieguvis atsevišķu profesijas statusu, šobrīd ar to nodarbojas cilvēki, kas jau iepriekš ir ieguvuši augstāko izglītību kādā citā nozarē. Pārsvarā tie ir juristi un psihologi. Izvēloties savu mediatoru, svarīgākās ir sajūtas, kādas konkrētais speciālists tevī raisīs. Jāatceras, ka mediācijas procesā svarīga ir uzticēšanās mediatoram, spēja viņam atklāt savas domas un sajūtas, pārliecība, ka tiksi saprasta. To nevar nodrošināt neviens diploms un pieredze, lai arī tam, protams, ir neatsverama nozīme, bet saruna vai satikšanās ar mediatoru pati pateiks priekšā vai ar šo cilvēku tev būs pa ceļam. Nedrīkst aizmirst, ka arī otrai strīda pusei ir tiesības uz mediatora izvēli, tad ir jāmeklē optimālākais, abām pusēm pieņemams risinājums. Tāpat kā pēc draudzenes ieteikuma nav garantijas, ka arī tev derēs viņas psihologs, arī meklējot mediatoru ir jānotic savai intuīcijai.
Mediācijai ir daudzsološa nākotne, bet pirmie to savā ikdienā ieviesīs moderni, progresīvi, domājoši un uz rezultātu, nevis procesu, vērsti cilvēki, kas apzinās, ka dzīvē bez strīdiem ir vēl ļoti daudz citu patīkamāku lietu, un tieši tām, nevis neauglīgiem strīdiem, jāveltī sava dārgā laika lielākā daļa.
