Meliem īsas kājas! Bet varbūt tomēr ne?

Meliem īsas kājas. Meli agrāk vai vēlāk nāks gaismā. Ja atklās, ka meloji, tev nekad vairs neticēs... Vecāki mums bērnībā māca, ka melot ir slikti. Stāsta, ko ar meliem mēs nodarām citiem.

Pieaugot dzīve nekļūst vienkāršāka! Melu kontekstā mēs iemācāmies jaunas, ja tā var teikt – kvalitātes. Piemēram, mēs iemācāmies glabāt noslēpumus, iemācāmies noklusēt daļu informācijas, apgūstam jaunu terminu – baltie jeb attaisnojamie meli.

Varētu teikt, ka ar laiku mēs apgūstam veidus un iemeslus, kāpēc konkrētā situācijā labprātāk izvēlamies neizpaust kaut kādu informāciju. Lai to paveiktu, mēs nemitīgi sijājam, ko teikt, ko ne un kāpēc. Gluži kā dalot kartupeļus pēc to izmēra pa spaiņiem – mazo balto melu spainis, patiesības spainis, noslēpumā glabājams spainis un tā tālāk un tā joprojām.

Mēs visdažādākajās dzīves situācijās pieņemam neskaitāmus lēmumus, ko stāstīt un ko ne. Vai teikt priekšniekam, ka aizmirsu izrakstīt rēķinu laikā, vai izrakstīt tagad un noklusēt? Vai teikt draugam, ka aizmirsu par viņa dzimšanas dienu un dāvanu nopirku pa ceļam benzīntankā? Un dažkārt nākas pieņemt ļoti izšķirošus lēmumus. Piemēram, vai teikt, ka kolēģis mani šodien mēģināja noskūpstīt? Varbūt lai šis nenozīmīgais starpgadījums tomēr paliek pie manis, jo tad nebūs ne jāsāpina, ne jārisina citi pēc būtības nevajadzīgi jautājumi ar vīru?

Katru dienu ar mums kaut kas notiek, kaut kas atrisinās, kaut kas sarežģījas, kaut kas atgadās. Un katru dienu mums jāpieņem lēmumi par to, ko teikt un ko varbūt labāk noklusēt. Izšķirties palīdz tādi ieroči kā patiesības neteikšana nenodarīs ļaunumu citiem vai arī – tas ir lielāka mērķa vārdā, vai varbūt tas ir kaut kas, ko vēlāk pati pastāstīšu, bet ne tagad, jo...

Gandrīz katru dienu domās izdzīvojam ainas, kas palīdz pieņemt lēmumu. Teikt, neteikt, teikt, neteikt... Galvu reibinošs karuselis, nekad līdz galam neatrisināms rēbuss. Tomēr beigās mēs pieņemam lēmumu un bieži vien izvēlamies savstarpējās attiecībās kaut ko noklusēt. Dažkārt vienkārši līdz galam nepasakām, citreiz izvēlamies vispār neatklāt.

Tas ir ārkārtīgi sarežģīts process un nebūt ne tik viennozīmīgs, tāpēc to visu nemaz nevar tā vienkārši ietilpināt jēdzienā meli.

Piemēram, ko darīt situācijā, kad jāatklāj jautājumi, kuri radītu lieku satraukumu? Turklāt tāpat neko mainīt nav iespējams vai vienkārši būtu viedokļa nesakritība. Mīļā miera labad varbūt vienkārši nestāstīt?

Pārlieku liela atklātība var radīt problēmas. Piemēram, Ieva (27) uzskata: „Mazos melus no lielajiem var atšķir ar to, ka mazi meli ir tie, kurus klausītājs pats labprāt gribētu dzirdēt un arī zina, ka tā varētu nebūt patiesība. Dažreiz pilnīga atklātība un kaila patiesība nevajadzīgi sarežģī attiecības ar jebkuru cilvēku. Bieži vien dzīvot vieglāk, šo to nezinot.”

Savukārt Elīna (25) stāsta par savu attieksmi: „Es māku paklusēt, taču ar melošanu ir grūtāk. Kādreiz tā nebija. Man reiz pārmeta, ka nebiju līdz galam atklāta. Es samulsu un kopš tā brīža cenšos laboties. Mans secinājums – cilvēki melo, jo baidās no otra cilvēka reakcijas. Bet kāpēc?
Es esmu atklāta, lai uzturētu labas attiecības ar cilvēkiem, kuri man ir nepieciešami un svarīgi. Ja viņi manu atklātību nepanes, tad mums nav pa ceļam.
Es pati pret savu draugu esmu pēc iespējas atklātāka. Jo, manuprāt, pāra attiecībās atklātība ir tikai un vienīgi sabiedrotais.”

Varbūt tiešām, ja otrs cilvēks nespēj uzklausīt taisnību, tā ir viņa, nevis tava problēma? Un, iespējams, vienkārši nevajag rīkoties tā, lai būtu kaut kas jāslēpj? Bet vai tas maz ir iespējams? Jo šajā dinamiskajā pasaulē notikumus neveidojam mēs vieni paši! To dara visi cilvēki, kas mums ikdienas ir apkārt.

Seksologs Arturs Šulcs atzīst, ka melot vai nemelot – tā ir katra paša izvēle, taču galvenais ir saprast, ka patiesība ir tā, kas ļauj nevis kaut kādā veidā ietekmēt otru cilvēku, bet gan palīdzēt pašam sev: „Noslēpumi nospiež tevi pašu, tie grauj tevi no iekšpuses. Taču atklātība ir tā, kas atbrīvo. Galvenais jautājums – vai esi uzticīgs sev?”

Būt vai nebūt atklātam ir katra paša ziņā, pieņemot lēmumu par to, ko ar meliem vai atklātību varam nodarīt vai palīdzēt kādam citam. Lai kādus lēmumus mēs arī pieņemtu, secinājums varētu būt viens – mēs neizdarām izvēli par to, ko teikt un ko neteikt. Mēs izdarām izvēli – sāpēs (man vai viņam) vai nesāpēs.