espati.lv

VIŅA AIZGĀJA pie cita, jeb vīrieša stāsts par sievas NODEVĪBU

VIŅA AIZGĀJA pie cita, jeb vīrieša stāsts par sievas NODEVĪBU

Autors: Ieva Klints
Foto: fotalia.com
2013. gada 11. janvāris

>   Izdrukāt
>   Nosūtīt
Līdz riebumam zināmi un prognozējami ir stāsti par pamesto, atraidīto, piekrāpto sieviešu jūtām, sajūtām un domām. Viņas visas - kas klusībā, bet kura pavisam atklāti, novēl tās pašas izjūtas piedzīvot arī vīrietim. Lai zin, maita, cik tas ir sāpīgi, iznīcinoši un pazemojoši! Un viņi jau piedzīvo arī. Tikai nelaime tā, ka nevienai sievietei no tā vieglāk nepaliek. Un ir pat vēl grūtāk, ja zini, kādas un par ko patiesībā ir šīs ciešanas...

Edgars ir komersants, kura samērā laimīgā un sakārtotā ģimenes dzīve neplānoti izbeidzās pirms 5 gadiem. Sieva ar bērniem pēc 10 gadu kopdzīves aizgāja. It kā, lai dzīvotu viena. Taču pēc pavisam neilga laika viņa jau pārcēlās pie jaunā drauga, piedzemdēja viņam meitu un mīt tur joprojām.

Edgars visu šo laiku kategoriski atteicās ar bijušo sievu sarunāties. Pat braucot garām viņas jaunajai mājvietai, grieza prom galvu, jo dusmas un aizvainojums ikreiz uzliesmoja ar jaunu sparu, kad atmiņā atausa sievas tēls. Savstarpējai komunikācijai viņi gadiem izmantoja starpniekus – bērnus.

Par ko tad šīs dusmas un aizvainojums? „Esmu aizvainots par nodevību. Es viņā tik daudz ieguldīju, bet viņa tomēr aizgāja pie „konkurenta”. Kad sākām dzīvot kopā, es biju jau stabils uzņēmējs, pelnīju pietiekoši, tāpēc izlēmām, ka sievai nav vajadzība strādāt un tā viņa šos desmit gadus arī saimniekoja pa māju, audzināja bērnus, materiālu rūpju viņai nebija. Nesaskaņas sākās tad, kad sievai manis sāka palikt par maz, viņa gribēja, lai esmu biežāk mājās. Diemžēl sievietes negrib saprast, ka liela nauda no debesīm nekrīt, ja gribās labi dzīvot, tad kādam tāpēc ir daudz un smagi jāstrādā. Ja viņa būtu izvēlējusies dzīvot ar skolotāju, tad vīrs vienmēr laikus būtu pie sāniem, bet diez vai ar tiem dažiem simtiem latu pārticīgai iztikšanai būtu gana. Viņa pati izvēlējās būt kopā ar uzņēmēju, jo ļoti kārojās pēc vieglas un pārtikušas dzīves. Ja gribās labklājību, tad nevar gribēt, lai vīrs ir mājās tik pat daudz kā bezdarbnieks. Izmisuma vai dusmu reizēs viņa gan taisnojās, ka patiesībā viņai nevajagot naudu, bet gan manu mīlestību.”

Pie labas dzīves ātri pierod un tas, kas vienam liekas greznība, citam ātri kļūst par ikdienu un normu. Mašīna, kažoks, gredzens ar briljantu, dārgi apģērbi un bieži ceļojumi. Ar laiku arī tas ir par maz, nav vai negribas salīdzināt ar to, kā dzīvo citi un tāpēc aizmirstas novērtēt to, kas ir vai paslavēt par tām rūpēm, kas ģimenes labā tiek pieliktas.

„Es domāju tā – tas, kurš daudz dara, arī pretī grib saņemt vairāk. Tajā skaitā arī atlaides, indulģenci. Tomēr to es nesaņēmu, pret mani tika izvirzītas tādas pašas prasības kā pret skolotāju vai pat bezdarbnieku. Ja nokavēju dzimšanas dienas ballīti, tad nebija gana labi nekādi attaisnojumi, tāpēc bija jādomā kā atpirkties. Tas galīgi neiedvesmo!

Es uzskatu, ka esmu vairāk, nekā vidusmēra vīrietis. Es tā arī gribu justies, vēlos, lai mani apbrīno, slavē. Ja nevaru to saņemt ģimenē, tad sievietei (jebkurai!) ir jāsaprot, ka labs vīrietis nekad nepaliek mīnusā. Viņš vienmēr dabū, ko grib un viss tiek saregulēts. Tas tāpēc, ka viņu citur ņem pretī ar atplestām rokām par nieka pakalpojumu. Pietiek sievieti aizvest pastaigā uz Turaidu un papusdienot restorānā, kad viņa jau ir pateicīga un tevi slavē un dievina. Mājās tādas lietas ir ikdiena, sīkums, nekas ievērības cienīgs. Bet es taču cenšos, lienu vai no ādas laukā, lai visiem būtu apmierinātas visas vajadzības, bet tas vienalga netiek novērtēts. Jo izrādās, ka viņai to nemaz nevajagot, jo griboties mīlestību. Bet vai tad var mīlēt pēc pieprasījuma? Pašai ir jābūt tādai, kuru man gribētos mīlēt.

Tad viņa sāka man spītēt un flirtēt ar citiem. Tā bija kā žonglēšana gar bezdibeņa malu. Viņa nesaprata, ka tā es vēl mazāk jutos novērtēts un aizvien vairāk izmantoju „kompensācijas mehānismus”. Jo vairāk to dara, jo grūtāk to noslēpt un redzamāka tā kļūst. Viņa palika pilnīgi  traka, uzzinot, ka ir tādas vienkāršas meitenes, kuras priecājas par mazumiņu. Tā kā aizliegt man neviens neko nevar, es tieši pretēji – to gribēšu un darīšu vēl vairāk, sieva pievērsās savas dzīves sakārtošanai sev pieņemamā un saprotamā veidā. Vispār jau arī tad, ja tev pašam sieva vairs īsti interesanta neliekas, ir ļoti nepatīkami zināt, ka viņa ne tikai patīk citiem, bet ka citi ir uz viņu uzlikuši aci un viņiem ir pavisam konkrēti plāni attiecībā uz viņu. To, protams, es nevarēju pieļaut. Tāpēc izmantoju iespēju viņas privātajai dzīvei sekot datorā. Atradu viņas saraksti ar citu vīrieti un nosūtīju viņam draudu vēstuli. Tas bija iedarbīgi, jo tas čalis jau otrā dienā bija pie manis un zvērēja, ka nekas starp viņiem nav bijis.”

Bet skaidrs, ka tad, kad attiecības jau iegājušas izsekošanas un spiegošanas stadijā, tas ir taisnākais ceļš uz attiecību beigām. Tā arī notika. Viņa paņēma bērnus un aizgāja.

„Es biju dusmīgs, tas mani pamatīgi satrieca. Jo sabruka visi mani dzīves plāni, cerības, mērķi. Bērni tagad dzīvo citur. Jā, viņi joprojām pēc ieraksta pasē ir mani bērni, bet viņu ikdiena paiet kopā ar citu vīrieti. Kad viņi dzima un skraidīja pa manu dzīvokli, man bija konkrēts dzīves plāns, kurš tagad tika iznīcināts viņas rīcības dēļ. Mēs gribējām būvēt māju, bija jau ielikti pamati, viss bija skaidrs par to, kā veidosies nākotne, bet tad tas viss beidzās. Viņas rīcība bija nosodāma tieši bērnu dēļ. To es nevaru piedot.

Vai šajā stāstā ir arī skumjas un asaras, nožēla un vēlme kaut ko mainīt, mācīties no kļūdām? To Edgars nevēlas atklāt. Viņš saka, ka izšķirties ir grūti, sāpīgi un nepatīkami, arī tad, ja savstarpējās attiecības iepriekš bijušas aizdomu, aizvainojuma un naida pilnas. Tas tāpēc visi cilvēki grib būt ar kādu kopā, grib dzīvot saskanīgās attiecībās un savas kļūdas taču jebkuram atzīt ir sāpīgi.

„Tagad, kad ir pagājis laiks, es esmu novērtējis viņas rūpes par bērniem, es redzu, ka viņiem nekas netrūkst. Toreiz, kad šķīrāmies, es biju nikns un aizvainots. Es biju viņus aprūpējis desmit gadus pēc vislabākās sirdsapziņas, kas vienalga izrādījās „ne tā” un nepietiekoši, un es ar lielāko prieku atļāvu viņai pašai tagad uzņemties šīs rūpes. Jā, viņa to arī izdarīja, atrodot citu vīrieti, kas arī bija gana turīgs un var uzturēt gan manus bērnus, gan manu bijušo sievu un viņu kopīgo bērnu. Bet kā manu bērnu māti es viņu tiešām tagad augstu vērtēju. Tagad arī sarunājamies, bet tas faktiski notika piespiedu kārtā, jo pēkšņa meitas slimība lika aizmirst visas pārestības un kļūt par komandu, lai viņa ātri atveseļotos.

Nav ļaunuma bez labuma - es jūtos atvieglots, jo tas aizvainojums, kas mani nomocīja gadiem ilgi, tagad ir pārdzīvots, mums katram ir sava, cita, jauna dzīve un no šodienas skatu punkta tas bija neizbēgami un arī labi, ka mūsu kopdzīve tā beidzās. Domāju, ka tagad mēs abi esam laimīgāki.”

Šī epizode Edgara dzīvē nav mainījusi viņa attieksmi pret sievietēm, viņš nekad nav atteicies no jaunu attiecību veidošanas, jo labi apzinās gan savas vēlmes un vajadzības, gan arī to, ka savos 40 ar krietnu asti aizvien ir pieprasīts un novērtēts sieviešu acīs. Tas nav sagrāvis viņa pašapziņu un iepazīstoties viņš vienmēr saka, ka ir brīvs, slaids, izskatīgs, kopts, labi nodrošināts un ar humoru.

Vai mēs, sievietes, tā mākam?



Saistītie raksti

Mīlu DIVUS vīriešus - izvēlēties NEVARU

7 briesmīgi padomi par ATTIECĪBĀM, kurus NEDRĪKST uzklausīt

VIŅŠ mani PIEKRĀPA - 4 lietas, ko es no tā IEGUVU

Kāpēc krāpjam MĒS, kāpēc VIŅI?

Mani NELAIŽ pie mana BĒRNA – divi patiesi stāsti



Pastāsti draugiem: draugiem.lv twitter.com twitter.com

> Komentēt

Vīgrieze (viesis), 2013. gada 11. janvāris, 09:37

Piekrītu Edgaram par to, ka sievietes (faktiski jebkurš cilvēks, arī vīriešu dzimtes pārstāvis) pierod pie labām lietām un sāk uzskatīt esošo par pašsaprotamu, taču, kā noprotams, pats "bēdu brālis" arī ne tikai strādāja un strādāja, bet arī citas "lietas" darīja, tā ka šeit lasāms kārtējais apliecinājums tam, ka sieviete - mājsaimniece, tas ir taisnākais ceļš uz laulības šķiršana, jo faktiski neiespējami uzturēt līdzsvaru šādās attiecībās, jo kā noprotams, mājas uzturēšana kārtībā, dārza darbi, bērnu audzināšana, tas jau vispār neskaitās, tas tā, pats par sevi...

Ziņot par nekorektu komentāru
!!! (viesis), 2013. gada 11. janvāris, 09:39

MULLĀPS

Ziņot par nekorektu komentāru
Atbalstu sievu (viesis), 2013. gada 11. janvāris, 09:42

Edgariņš sievas rīcību bija pa riktīgo nopelnījis! Pasaules naba etokijs!

Ziņot par nekorektu komentāru
A (viesis), 2013. gada 11. janvāris, 10:56

No personīgās pieredzes varu pateikt, ka nav nekā briesmīgāka, kā divu aizvainotu pieaugušo savstarpējai komunikācijai izmantot bērnus. Bērniem nav jābūt starpniekiem, bērniem vispār nebūtu jācieš no šķiršanās. Bet ja šitādi aizvainoti vecāki demonstratīvi nesarunāja viens ar otru, neslēpj savu naidu pret otru, kā lai jūtas bērns, kurš mīl abus vecāku, kurš nekādā veidā nav vainojams pie šķiršanās, un kuram tik mazā vecumā jau jākļūst par diplomātu un jāmēģina attaisnot otrs vecāks. Zinu kā tas ir.. Pieaudzis vīrietis un pats uzvedās kā bērns. Skumji. Arī pēc rakstītā neko labu neliecina par sevi. Visu cieņu tam, ka viņš spēj nodrošināt ģimenes pārticību, bet tas ir normāli, ka cilvēki pierod pie labām lietām, īpaši, kad saprot, ka neko citu par lietām nevar dabūt.

Ziņot par nekorektu komentāru
MIMI (viesis), 2013. gada 11. janvāris, 11:13

Šajā gadījumā bija lielas problēmas ar komunikaciju un cilvēku nevēlēšanās saprasties. Ļoti atšķirīgi cilvēki veidoja attiecības - seksuāla un emocioāla sieviete, kurai nebija spējas konrtolēt jūtas un racionāls vīrietis ar ļoti ausgtu ego. Jādomā ar ko veido ģimeni:)

Ziņot par nekorektu komentāru
1  2  3  4  5  


kontakti    |    reklāma    |    espati.lv    |    kļūsti par autoru    |    saistību atruna