Par vīriešu klimaksu tautā mēdz dēvēt vecumu ap 40 gadiem. Tad vīrietis, metot visu veco pie malas, sāk jaunu dzīvi ar par krietni vien jaunāku sievieti. Tās esot bailes no vecuma, kas jau pie durvīm, ka gribas vēl ko svaigu un kā jaunībā, bet sievas vecišķums (!) to bremzējot. Tā psihologi.
Vairāk pārdomām,
kas ir kas, aprunājāmies ar pāris kundziņiem par viņu attieksmi pret to un saviem kolēģiem, kuru otras pusītes ir krietni jaunākas par pašiem. Protams, ir arī
standarti no sieviešu žurnālos aprakstītā, tomēr – ņemot pāris gadījumu
iz dzīves, redzēsim, ka ne jau vienmēr šo attiecību gadu starpība ir kādas nebūt krīzes noteikta, bet gan – vienkārša patikšana.
Par tēmu tā plašāk ar „jo, tāpēc ka, taču” izteikties
puikas nebija piedabūjami – viņi runāja aprautos, īpaši nepaplašinātos teikumos. Visi kā juzdami, ka lieta slidena, arī sabiedrības spiediens esot pietiekams. Atsevišķus domu graudus, nedaudz gan tos cenzējot, tomēr varēja pamanīties izvilkt. Diez vai tie prasa kādu īpašu analīzi, tas drīzāk ir kā ieskats tajā, kā to saprot
otrpus sētas.
Raivis, 37
Tagad es smeju pie sevis bārdā, kuras man nemaz nav. Tāda četrdesmitnieku krīze pirms pāris gadiem man jau bija – kāda pusotra gada garumā. :) Iepatikās man 11 gadus jaunāka meitene. Kā to izskaidrot? Es nezinu. Bija vienkārši
forši – viss tas pats, kas ar sievu, ar to atšķirību, ka šī meitene ir jaunāka. Bet tas
foršais (sekss, tusiņi, jauni draugi, radi utt.) nevilkās ilgi. Tad notika kaut kas tāds, par ko man atkal jāsmejas. Tās mazās kļūst nepiepildāmas, histēriskas un brēcošas, sākot ar greizsirdību pat uz nepazīstamām saldējuma pārdevējām, beidzot ar to, cik man naudas atvēlēt bijušajai un savam bērnam. Labi, ka sieva man piedeva, drīkstēju atgriezties, un atkārtot es vairs neko tādu negribu. Var teikt, jā,
aplauzos, un sev par labu. Bet piedzīvojums tas arī bija, nenoliedzami, ko patiesībā arī īsti tā nemaz nenožēloju.
Aivars, 41
Neko par tādu sava vecuma krīzi ne zinu, ne jūtu – mani nekur nekas nevelk un nav nekādu nepiepildītu sajūtu. Skatos un joprojām priecājos par savu sievu, kura kopj un rūpējas par sevi (
abi ir vienaudži - autores piezīme). Es tā domāju, ka viss ir saistīts ar baudu acīm. Domāju, citos gadījumos šķiršanās šajā vecumā saistīta ar to, ka kādreizējā skaistule pārvērtusies par krunkainu un resnu tanti, kas šeptējas tik pie plīts un ap veļas dēli. Es piekrītu, ka vīrietim nav jāpacieš sev līdzās
laineris tikai bērnu dēļ. Tai pašā laikā, pašas Viņas ir vainīgas, ka pacieš sev blakus alusvēderus un
sieriņus. Padomājiet par to! Bet arī normālam vecim jāsaprot, ka
mazgadīgajām jau neko vairāk kā ballītes un naudu nevajag. Nesaprotu, kas jaunai meitenei var būt saistošs, piemēram, Koganā, Repšē un tamlīdzīgās
versijās? Kur vecam vecim ir kaifs skraidīt pa
disenēm vai sēdēt veselā barā vidusskolnieču?
Ivars, 47
Tāda, iespējams, nodrāzta dzīves gudrība, bet laikam jau patiesa: „Sliktas sievas jau nepamet, jo bail dabūt vēl briesmīgāku. Pamet parasti jau tās labās, jo vecis domā, ka atradīs vēl labāku.” Protams, cik cilvēku, tik viedokļu. Bet nesaprotu, kas plikam paurim varētu būt kopējs ar jaunību. Man ar sievu piecu gadu atšķirība.
Ēriks, 38
Man ar savu sievieti ir 10 gadu starpība. Tagad, pēc septiņu gadu kopā būšanas, šķiet, beidzot sākam
pieslīpēties, bet vienubrīd man likās, ka tā gadu starpība būs liktenīga. Kā? Elementāri. Protams, varēju zīmēties uz nebēdu, bet tā – zāģēšana!!! Mīļās, jums galva ir uz pleciem? Neskalojiet taču smadzenes saviem večiem – ļaujiet viņiem izbraukt uz copi vai
LAN pārtijus (
datorspēļu vakars, kura laikā tīklā var spēlēt vienlaicīgi vairāki cilvēki - autores piez.) ar daudz litriem
brūnā uztaisīt šad tad. Beidziet borēt, ka tikai jūsu viedoklis ir pareizs, un tad atklāsies tas, ka ne jau tajos gados vienam vai otram ir vaina! Saskaņa sāka sākties, kad viņa beidza studēt, sākās darba gaitas, darba tusiņi, satikšanās ar vecajām draudzenēm, kad vairs nebija laika pievērsties tikai man. Nodarbināt tās jaunās vajag, tā, lūk. Acīmredzot.
Ģirts, 29
Man kaut kā vienmēr meitenes ir bijušas jaunākas, arī tagadējā mācās vidusskolā. Un kāpēc? Man patīk, ka viņas ir naivas, priecājas par visu, ko viņām dodu. Vai tā ir vakara pastaiga mikrorajonā, vai ziedi, vai vienkārši kino, lielu izdomu turklāt nevajag. Ar sava vecuma sievietēm esmu kā ar čomiem, var iet izlūkos, braukt ceļojumos un ar laivām, kur neņemsi līdzi sīku princesīti. Bet vienkārši atpūsties man labāk patīk ar tām jaunajām, viņām vieglāk izdabāt un viņas nav prasīgas, bet divtik mīlīgas, cik tās, kas no dzīves jau kaut ko redzējušas. Bet tā, ka tās jaunās būtu
pačota dēļ, tā ne. Regulāri tieku uz zoba ķerts par šito manu patikšanu.
Kā redzi, atkal atgriežamies pie vecā labā jautājuma par saskaņu un savstarpējo sapratni. Un, protams, gadījumi ir dažādi.
Par četrdesmitgadnieku krīzi jau reiz šeit runājām -
http://attiecibas.espati.lv/index/view/raksts/Attiecibu-maksla-jeb---kurs-teica-ka-bus-viegli/id/91/. Mazliet gan no cita skatupunkta kā šis aptaujveidīgais rakstiņš – tad runājām par pāriem, kam tas gājis secen. Viņi stāstīja par to, kā spējuši palikt viens otram visforšākie. Arī tur savi domugraudi par to, kā dzīvot un pārdzīvot.
